undo

Dīvaini jūtos. Sentimentāli un skumji par mums nabadziņiem, savējiem. Kaut kāds baigs klusums un tukšums, gaiss, smarža un bezgaiss. Vainas apziņa. Negribas īsti cilvēkiem skatīties sejā, kauns no savas materializācijas, es nezinu. Vienīgais glābiņš liekas lauki - izbēgt no pilsētas, pazust zem kokiem, ienirt jūrā, neskatīties atpakaļ, skatīties tikai uz priekšu, norīt maizītes kumosu ar lasi (paldies tētim) bez kamola kaklā, mīlēt vecākus par to, kādi viņi ir nevis bija, mīlēt vecākus bez skumjām, atdoties draugiem un pilsētai, visai pasaulei, bez skumjām un atmiņu fotogrāfijām, nedomāt vientulībā (t.i. vienskaitlī), ieelpot zemi un izelpot debesis.
Man ir ļoti skaista dzīve, man ir. Klusām gaidot jaunu iemīlēšanos, es visus tāpat jau tagad vienkārši mīlu.