man ir neērti pasaulei atzīties, ka esmu iekritis pretīgā lipīgā depresijā, kas izpaužas medainā miegā. negribu sarunāties ar tuviniekiem, tāpēc, lai izvairītos, vienkārši guļu. krūtīs sāp, kad iedomājos, ka jādodas uz pilsētu, kļūst nelabi no cilvēku masām, kļūst nelabi pat lasot grāmatas. tas viss ir reāli sūdīgi, jo būtībā man pašam tas ir sen zināms fakts, ka bez cilvēkiem es nevaru. nu, un šobrīd man visi reāli besī un nevienu negribās. duāli.
man priekšā ir vasara, lai izlemtu, ko darīt tālāk. nu, tā pa lielam. darba nomaiņa nav palīdzējusi. naudas daudzumu neizjūtu kā atslogu, drīzāk gan problēmu, jo tik un tā šķiet, ka neaizvelk līdz tam, kas es patiesībā esmu.
man priekšā ir vasara, lai izlemtu, ko darīt tālāk. nu, tā pa lielam. darba nomaiņa nav palīdzējusi. naudas daudzumu neizjūtu kā atslogu, drīzāk gan problēmu, jo tik un tā šķiet, ka neaizvelk līdz tam, kas es patiesībā esmu.