fuck
kad es ar viņu strīdos, man viss iekšā kliedz, uzreiz liekas, ka iekšā viss kā koka dobumā ir tukšs, un es tur iekšā vienkārši kliedzu. es jūtos bezspēcīgs, pēkšņi kļūstu ļoti ass, dzēlīgs, nejauks, privātīpašniecisks (kas nekādā gadījumā neizpaužas tiešos, bet gan slēptos veidos), izmisis, jo tikai tajos brīžos ir skaidrs, cik ļoti manā dzīvē viss atkarīgs no vienas personas, kas neesmu es pats, cik viens es patiesībā esmu. un nekad nezinu, ko man tādos brīžos patiesībā vajag, ko es gribu panākt, ja esmu strīda iniciators. miera pēc tam nav ļoti ilgi, arī tad, kad viss ir norimis, un strīds vairs neskaitās patiesība - man vēl paliek rūgtums un nemiers. bļed!