manī aizdomas rada tie vīrieši, kuri runā dzejiskos pantos, šausmīgi patētiski un emocionāli. zem tā nereti slēpjas paštīksmināšanās, gumijas stiepšana jebkāda veida attiecībās, un kaifs par emocinālām sāpēm, a.k.a. sevis žēlošana. tālāk. šie paši vīrieši, kuri dziļākajā būtībā tomēr ir vienkārši veči, čuvaki, mužiki, komunikācijā ar apkārtējiem mēdz izmantot jau iepriekš sacītas frāzes vai idejas, cenšoties sevi pataisīt par nepelnītiem stāriem, un man šausmīgi žēl. žēl tajā brīdī, kad es atkal sēžu un klausos, kad man nekas cits neatliek, kā sēdēt un klausīties sievietēs, kuras kavē savu laiku, stāstot par atklājumiem vīriešu sugās.
GET A LIFE!
GET A LIFE!