undo

pretīga sajūta, ka netikšu galā. pirmkārt, ar slēptām skumjām, otrkārt, ar darāmo, bet šie abi vienmēr roku rokā. pretīgi ir tas, ka es ar to nemāku dalīties, lai būtu it kā vieglāk. bet labi, ka domājot par citiem, es to nedaru. ja viņi zinātu - arī justos pateicīgi.
mans aizejošais gads ir labs. bet ir arī daudz kā slikta. nekas nav atrisinājies, tieši otrādi - vēl vairāk sarežģījies, bet tas savukārt liecina, ka jēga dzīvot vēl ir.
šajā gadā man ir parādījušās paniskas bailes no miega, apzināta izvairīšanās gulēt, maksimāli samazinot miega daudzumu. paradoksāli, ka nekad neesmu tik daudz sapņojis kā šogad, ja mēs mērām tādās mēnešu kategorijās. es esmu daudz kliedzis, bēdzis, slepkavojis un gandrīz miris, es esmu redzējis skaistus dzīvniekus, mīlējies un ieguvis to, ko dzīvē man nekad nav izdevies iegūt - tagad vārdos nemācēšu paskaidrot. esmu redzējis vienu un to pašu cilvēku gandrīz katrā savā sapnī, sākot no pavasara, un man tas joprojām nav apnicis.
uzsākot apzinātu darbu, attiecīgi palielinājies alkoholisko dzērienu patēriņš. alkohliskie dzērieni izklausās baigi smalki, taču nevarētu teikt, ka knapinos ar pēdējiem sūdiem - tādā ziņā viss kā pienākas.
visa pamatā ir bijusi mīlestība. kā katru gadu. mans vienīgais matemātiskais (mainīgais). izmisums un laime vienkopus. traģiski un brīnišķīgi. skumji un neatgriezeniski.

septiņas mājās negulētās naktis un maiga pamatīga ballēšanās, un mani roku nagi ir tik noguruši, ka lēnām lūst un plaisā viens pēc otra, it kā gribēdami man kaut ko pateikt - es skatos uz rokām pusi dienas un tiešām nesaprotu, ko.

mati kā krēpes
čaukst kā papīrs

lai nesajuktu prātā, galvenais tagad ir sūkāt bārbeli, ar zināmu regularitāti ieraut baldarjāni un domāt par darbu.