uncertainty - November 6th, 2019

Vēl vakarnakts sarunā stāstīju, kā mani aizkaitina cilvēki, kas katrā storijā, katrā ierakstā sludina, cik ļoti pateicīgi pasaulei un sazin kam vēl viņi ir par visu, kas viņiem dots utt, u.tjpr., cik ļoti šīm pateicībām zūd vērtība ar katru reizi, kad tās ir tik atklāti izbļautas pasaulei, un cik, no otras puses, ir vērtīgas tās pateicības, kas nāk reti, tikai tad, kad tiešām plūst pāri malām un nezini, kur likties. Un tāpēc man tieši šobrīd vajag, vienkārši vajag to izlikt šeit. To, cik ļoti es novērtēju cilvēkus, kas man šīs teju trīs nedēļas ir blakus gandrīz 24/7, cik ļoti svarīgi man ir tas, ka varu viņu priekšā neizlikties un pateikt, ja man ir niķis, varu bez brīdinājuma mesties ap kaklu, sabučot, bez aizspriedumiem ielīst kopā gulēt, jo mīļumu un tuvumu prasās kā ūdeni tuksnesī, ka varu nakts vidū atklāti pateikt to, ko un kā jūtu, un to, ka sapratīs. Sapratīs un pieņems, jo mēs cits citu pieņemam bez ierunām un nosacījumiem, un tas ir tik neiedomājami skaisti. Neaptverami. Tas vienkārši bija jāpieraksta, lai nekad neaizmirstu, ka šādas sajūtas ir bijušas.