uncertainty - April 12th, 2017

riebjas, ka sauc pie atbildības par solījumiem, kas nekad nav tikuši ne iedomāti, ne pateikti no manas puses. pat vairāk - tiešā tekstā tiku teikusi, ka neko nesolu. viss burtiski vārās no tā, kā tāds it kā sīkums var aizkaitināt.
esmu liekule, jo apsūdzu par to, ko mēdzu arī piekopt, - uzturu kontaktu, kas teju vienmēr tikai kaitina, kontaktu, kas, lai gan abpusējs, lielākoties ir izdevīgs tikai vienai pusei. un kāpēc? jo nedaudz žēl atstāt pavisam vienu? vai tas ir godīgi, ja pats cilvēks visus grūž no sevis prom tādā vai citādā veidā, ja nekad nesaskata to, ko citi dara viņa labā? godīgi sakot, uzskatu, ka tas mani padara par sliktāku, ne labāku cilvēku. ir neveselīgi nepārtraukti būt tādā frustrācijas stadijā, ka gribas kaut ko sašķaidīt pret sienu. vēl neveselīgāk ir uzturēt passive/agressive sarunas.

patiess altruisms, šķiet, nemaz nevar eksistēt. vai nu aiz tā slēpjas aprēķins, vai arī vienkārši nespēja pateikt nē. un, ja tas nav ne viens, ne otrs, tad uz altruistisku rīcību mudina (zem)apziņa par to labo sajūtu, kāda ir, kad esi kādam izdarījis ko labu.

jāmāk pagriezties un aiziet. šis trauciņš nu ir pilns, sāk plūst pāri malām.