Nu lūk, halovīns ir pagājis un darbiņš šausmu mājā bija ļoti jautrs, bet arī ļoti nogurdinošs - vēl šodien muskuļi jūtami no visas lēkāšanas. Reizi gadā pārtapt šausmoņos ir smieklīgi un cilvēkiem tik tiešām patīk būt baidītiem. Ar "darba" biedriem pēc tam pārrunājām vakaru norisi, jo māja ir liela un istabu daudz, jāiet cauri savas 20 minūtes noteikti un katrs špoks atrodas savā istabā. Būtu ļoti interesants temats kādam zinātniskajam darbam psiholoģijā. Piemēram tas, kādas ir cilvēku reakciju grupas. Ir cilvēki, kas reaģē ar flirtu - čau smukā, iesim dzert kafiju - pamatojamies uz ideju - "Ja es tev patīku, tu man nedarīsi pāri". Tad ir grupa, kas visu analizē - lai nodarbinātu smadzenes un neļautu vaļu fantāzijai ( kas šajā gadījumā spēlē milzīgu lomu, jo mēs taču visi saprotam, ka tā ir tikai māja un tikai cilvēki un tikai krāsas uz sejas…). Šī grupa iet cauri un runā nepārtraukti, aprakstot istabas un iespējas, kur un kurš varētu slēpties. .. Tad vēl ir grupa, kurai vienkārši nevajadzētu atrasties spoku mājā. Šajā grupā ir cilvēki, kuriem, manuprāt ir zems intelekta līmenis. Piemēram - es nekad mūžā ( un ar nekad es domāju NEKAD ) neņemtu uz spoku māju bērnus ( un tad nedusmojaties, ka viņi raud vai grib iet prom - un, ka tavi 25 dolāri bija izmesti vējā, jo jāiet prom pēc pirmās istabas… ), turklāt mēs ne vienmēr redzam, ko biedēsim un negribas izlekt priekšā mazam bērnam. Tālāk - cilvēki, kas nevar iztik bez fiziska kontakta aizsargājoties. Tāpēc pirmā istabā pārģērbušies ir tikai kartīgī, militāri trennēti sargi. Jau šajā telpā var redzēt kāda būs cilvēka reakcija un tad mazais zombijs izkrien cauri mājai, lai pabrīdinātu citus palikt pareizā atstatumā no grupas, kamēr pie katras dāmas vienmēr ir viens aizsargāt gatavs vīrietis. Vēl katrā telpā ir nakts skata kamera - viss ko mēs daram ir ierakstīts un uzmanīts, jo noteikumi ir ļoti strikti. Nekāds fizisks konakts tā saucamajās "bez kontakta naktīs". nekāds un viss. Pirmā nakts, kurā strādāju bija kontakta nakts, bet tā ka man šķiet, ka nav tur ko grābstīties ap svešiem cilvēkiem, es izmantoju biedēšanas taktiku, kuru nosaucu pēc cilvēku reakcijas "vai tas ir īsts?". Es nekustējos visu laiku, kamēr cilvēki sāk brīnīties, vai es esmu īsta un tad ar mazu būuuu tu vari nobaidīt kārtīgi. Visstulbākā grupa stulbo cilvēku grupā ir tie, kas nāk uz spoku māju dzēruši. Pirmkārt - tu nevari paredzēt savu reakciju un mēs nevaram paredzēt tavu reakciju. Otrkārt - jā, tu traucē vai nu ar savu briesmīgo elpu, muļķīgo reakciju vai absolūto nespēju novērtēt pieredzi, par kuru tu nupat samaksāji labu naudu…Labi, ka katrā dienā bija tikai pa vienam eksemplāram. Kopumā bija ļoti jautri, laiks paskrēja nemanot, cilvēkiem ļoti patika būt baidītiem un mums, aktieriem, bija jautri izmēģināt dažādas tehnikas, redzēt dažādas reakcijas, turklāt man tagad ir vesela kaudze pārdomām par psiholoģiju…
Labi, pietiks par šausmām. Pa virtuvi izbirušais kanēli pāris dienas atpakaļ uzjundīja atmiņas par mannā putru brokastīs. Saņēmos, aizgāju uz veikalu. Tagad katru rītu ēdu. Ar brūno cukuru un kanēli. Kamēr Tuomo ir prom, gaļa ir atkal pazudusi no ēdienkartes un es vāru dārzeņu zupas. Boss ir prom atvaļinājumā un klubos ir miers. Neviens lieki nesatraucas, viss rit savu gaitu, katru vakaru ir skaista mūzika…Ceturtdien mums bija klasiskās mūzikas vakars un parastās šūbertiādes vietā skanēja īsts tango. Akordeons tomēr ir brīnišķīgs instruments.
Nedēļas plāns - apskatīt mākslas muzeju un aizbraukt uz botānisko dārzu, Rīt būs Ņujorkas maratons. Nevar saprast vai iet skatīties vai labāk nelīst ārā no mājām… bet vislabāk jau būtu kādu citu gadu to maratonu noskriet! :)
