Karstās Ņujorkas dienās un varbūt visādu iemeslu dēļ, jo sevišķi jūlijā man pietrūkst Latvija. Kārtīgs, nobriedis un tumīgs zaļums dabā, zemi, lieli pelēkbalti mākoņi un vasaras vakari! Ak, šie vakari ar zvaigznēm, kas nav pazudušas neona zīmju neinteresantajā spozmē. Mālpils vakara gājiens pa ceļu ar tām smaržām, vēso gaisu un to vienu ( un es ticu, ka tā vienmēr ir tā pati! ) dziedošo dzeguzi. Rīgas tiltu gaismu atspīdumi Daugavā un divriteņa ātruma radītais vējš gar ausīm. Hospitāļu ielas vakari ar automašīnu radīto troksni, braucot pa bruģi un virtuves palodze ar pavērtu logu un skats uz jautru dārza ballīti, pirms nonest lejā ķiršu bļodu ciemiņiem. Balkoni! Visi tie balkoni un vasaras! Jūra un vasara! Gaiss, zemenes, ritenis, gaisma, mūzika un neapdzīvotība. Miers!…….. Un balkoni! Un ja līst! Tā smarža pēc tam būs neatvairāma. Tikai Latvija tā smaržos pēc lietus! Lasīt grāmatu Kaņepē un skatīties uz hipsteriem. Vai arī būt hipsteram… Dziesmas. Trešais trolejbuss uz Valdemāra ielas darba dienas beigās un tramvajs, kas lēnie lien uz mežaparku. Visādu iemeslu dēļ, bet jo sevišķi jūlijā man pietrūkst Latvija!