Un kārtējo reizi, nonākot kādā semi-sektantu pasākumā, es atkal redzu tās visam piekrītošās, atvainojos, debīli smaidošās sejas, lai arī stundām ilgi tiek teikts nekas ..pilnīgi un galīgi nekas. Nulle. Skaļi teikti vārdi, iestudējums ar brodvejas cienīgiem aktieriem. Un līderi, kas cītīgi lenc savus potenciālos "sponsorus" izmantojot lētas NLP tehnikas... Smaidoši spiež Tev roku un runā tukšu. Brīdī, kad ( tā briesmīgā "līdere" ar aprēķināti sarkanu žaketi, lētām bižutērijas krellēm, nekam pasaulē nederīgu informāciju (informāciju?) ) ierunājas - "Un TAGAD! Tagad jūs pasakat savam blakussēdētājam ko jūs gribas dzīvē sasniegt, ko jūs vēlaties!" Es pateicu - es gribu prom no šīs laika tērēšanas un aizgāju. Pagāju garām "Room of wisdom" un "Advanced training of self-expression" telpām... Tiešām? Es nespēju noticēt, ka cilvēks, kas mani uzskata par draugu ( un otrādi ) spētu jebkad (!) iedomāties, ka es varētu pavilkties uz sektveidīgiem, tikai uz ienākumiem balstītiem kursiem un tukšām runām. Es ilgi nespēju saprast, ko tur atradis ir cilvēks, kas spēj ar mani stundām ilgi runāt par pasaules kārtību, tikai šoreiz, pirmo reizi un pēc ilgākas sarunas, kaut kas viņā salūza un es ieraudzīju visu nedrošību, mākslīgi celto pašapziņu un neizpratni par mīlestību, tādu vienkāršu, starp (līdz)cilvēkiem. Ieraudzīju to, ko viņš manī meklē. To cilvēku, kas aiziet prom. Varbūt un droši vien, ka viņš to visu jau pats zināja, bet tomēr viņš saskuma, kā cilvēki saskumst pirms lielām izmaiņām. Aizdomājās un uz daudziem maniem jautājumiem atbildēja uz klusumu... Un ar to visu es aizdomājos, ka cilvēki tik ļoti mekē kaut ko augstāku, labāku, pilnīgāku. "Esiet kā bērniņi, jo tādiem pieder debesu valstība" teikts Bībelē. Es domāju, ka tā atrodas uz zemes, bet ko dara bērni ? Bērni meklē, jautā, netic, notic, tad maina viedokli, iemācās kautko jaunu, nokrīt, pieceļas, nenogurstoši izzina un mācās to visu dabiski ( nu, aptuveni līdz pamatskolai, kur tā beidzot lielākoties veiksmīgi atņem vēlmi mācīties mēģinot spītīgi pierādīt, ka latviešu teicienam - kas der visam, neder nekam - nav taisnība... ) Bet ar laiku mēs sākam baidīties no pārmaiņām. Mēs ar neticamu uzcītību radām jaunu pasauli, kas ir tik droša un nemainīga. Un tā pasaule ir mazāka, nekā tā, kurā īstenībā dzīvojam. Jo to esi radījis Tu pats. Tad tev pašam jākļūst par Dievu savā pasaulē, jo nekā lielāka par Tevi jau tur nav. Un kaut kas vienmēr pietrūkst, jo Tu esi nepilnīgs. Un, kad kārtējo reizi nonākot kādā semi-sektantu pasākumā, es atkal redzu tās visam piekrītošās un no savām ikdienas pasaulēm nogurušās sejas. Nogurušas no savām nepilnībām tās meklē kaut ko, kas šķiet ir tepat, rokas stiepiena attālumā. Tā maģiskā atbilde, lieliskais risinājums visām tavām problēmām, mazais brīnums... Alķīmiķis cilvēkā ir atradis savu nemirstību. Tas nu ir fakts. Akmeni par zeltu un dzīvi - bezgalīgu, parādiet man kādu,kas to nevēlas...