Uz ielas kaut kādas meitenes vaicāja, vai ir vērts iet iekšā Smalls klubā. Muļķīgs jautājums. Kā lai es zinu, vai jums patīk, vai nepatīk... Pateicu, lai pajautā Nikam ( vīrietis pie durvīm ), lai palaiž iekšā paskatīties un lai pašas izlemj... Tuomo vadīja jam session uz paralēlās ielas esošajā klubā "Fat cat" un es bīdījos uz to pusi. "Resnajā Runcī" atvēru savu somu - mazo bibliotēku. Līdzi jau izlasītā ( un superīgā! ) "Cita zeme", kas aizmirsusies somā. "Haklberija Fina piedzīvojumu" angliskais izdevums - nenormāli grūti lasīt 1885. gada slengu, tāpēc to spēju palasīt tikai dienās, kad smadzenes pēc darba vēl strādā. Un vēl Joņeva "Jelgava 94", kas tagad jau pusē. To arī paņēmu un sāku lasīt, kamēr džeza grupa spītīgi centās pārspēt cilvēku klaigāšanu un smieklus.
Pēc stundiņas pa durvīm ieskrēja tās pašas iepriekšminētās dāmas, abas starojoši smaidīdamas! - "Ak, paldies, ka pateici lai ejam! Tas saksofonists, nu, smukais, blondais - tu zini ? ( es nezinu! ) Es tā gribēju viņu nobučot! Un sanāca! Bet viņš dzīvo Džersijā un viņam pakaļ atbrauca tēvs..." - spiedza mazākā. Pēc smieklu šalts iepazinos ar sīko, mazliet jaunai Edītei Piafai līdzīgo un uz bučošanos kāro Lucianu un Naomi - nopietnāku, lielāku un vairāk uz zemes stāvošu. Lai arī drīz noskaidrojām, ka ar viņai patīk bučoties un meiteņu tualetē, goda vārds, kā pamatskolā, pārspriest savus piedzīvojumus!
Iekšā un ārā no kluba skrēja džezisti. Mainījās grupā un spēlēja tās pašas 20 dziesmas, ko visi vienmēr spēlē džemos. Kāds pārītis ar izteikti lielu augumu starpību mēģināja izmīcīt lēno deju, kuru nepārprotami vadīja meitene. Pārsvarā vadot nabaga puisi, kas ar sapņaini apņēmīgu skatienu savus nodomus darīja zināmus pārāk uzkrītoši, prom no sevis. Luciana ieleca dīvānā man blakus un ātri aprakstīja, kas viņa par putnu un no kurienes ir, lai gan es neko nejautāju, jo biju iegrimusi grāmatas lasīšanā... Tikpat pēkšņi, kā ielēkusi dīvānā, viņa no tā izleca un grupas priekšā sāka dejot. Visi puiši svētlaimīgi smaidīja, bet Luciana to visu ignorēja, jo bija acīmredzot apņēmusies šo deju veltīt tikai bundziniekam. Džovanni tikpat apņēmīgi skatījās prom un Luciana, sapratusi, ka netiek pamanīta, sāka dejot vēl sparīgāk. Pacēlis acis uz meiteni, arī Džovanni pievienojās svētlaimīgi smaidošajam vīriešu pulkam. Džovanni paskatījās uz mani un mēs abi draudzīgi sasmaidījāmies par acīmredzamo situāciju. Luciana tikmēr dejoja savu brazīliešu deju un pustumsā valdzināja mūziķus. Es pārcēlos sēdēt pie bāra un turpināju lasīt. Mūziķi nerimstoši spēlēja un pie letes pieskrēja arī abas brazīļu cielaviņas, lai pasūtītu alu. Pie katras momentā pieskrēja pa puisim - stratēģiski - viņi medījumu nošķīra vienu no otras. Baros lielāka pretestība, nekā pa vienam... Jau ceturksni vēlāk abi pāri saķērušies nodevās kvēliem skūpstiem. Aizgāju līdz tualetei un meitenes man sekoja pārdesmit sekundes vēlāk. Ieskrējusi telpā Naomi pie spoguļa ņēmās kārtot savus matus un paplūdušo lūpukrāsu. Luciana tikmēr man ieķērās rokās un prasīja - Tu zini Džovanni ? Kāds viņš ir ? ( šīs meitenes tiešām spēj jautāt stulbus jautājumus! ). " "Kurš bučojās labāk, blondais vai Džovanni?" iespiedzās Naomi un ātri turpināja - "Manējais baigi uzstājīgais...nepatīk tā...." . Es izgāju no tualetes pateikusi tikai to, ka zinu, ka Džovanni ļoti labi gatavo. To es atceros no viņa dzimšanas dienas vakariņām.
Bāra darbinieki sāka vākt kopā mantas un Tuomo jau vēra ciet klavieres. Bija četri no rīta un mēs visi reizē pametām klubu. Luciana pienāca klāt un iespiedza ausī - Tev cigarete ir ? Ā, nav ? Ai, nu, moš puišiem ir! Viens no puišiem apsolījās nopirkt, ja meičas nāks līdzi un četrotne nozuda ap stūri, lai turpinātu ballēties...
Pēc stundiņas pa durvīm ieskrēja tās pašas iepriekšminētās dāmas, abas starojoši smaidīdamas! - "Ak, paldies, ka pateici lai ejam! Tas saksofonists, nu, smukais, blondais - tu zini ? ( es nezinu! ) Es tā gribēju viņu nobučot! Un sanāca! Bet viņš dzīvo Džersijā un viņam pakaļ atbrauca tēvs..." - spiedza mazākā. Pēc smieklu šalts iepazinos ar sīko, mazliet jaunai Edītei Piafai līdzīgo un uz bučošanos kāro Lucianu un Naomi - nopietnāku, lielāku un vairāk uz zemes stāvošu. Lai arī drīz noskaidrojām, ka ar viņai patīk bučoties un meiteņu tualetē, goda vārds, kā pamatskolā, pārspriest savus piedzīvojumus!
Iekšā un ārā no kluba skrēja džezisti. Mainījās grupā un spēlēja tās pašas 20 dziesmas, ko visi vienmēr spēlē džemos. Kāds pārītis ar izteikti lielu augumu starpību mēģināja izmīcīt lēno deju, kuru nepārprotami vadīja meitene. Pārsvarā vadot nabaga puisi, kas ar sapņaini apņēmīgu skatienu savus nodomus darīja zināmus pārāk uzkrītoši, prom no sevis. Luciana ieleca dīvānā man blakus un ātri aprakstīja, kas viņa par putnu un no kurienes ir, lai gan es neko nejautāju, jo biju iegrimusi grāmatas lasīšanā... Tikpat pēkšņi, kā ielēkusi dīvānā, viņa no tā izleca un grupas priekšā sāka dejot. Visi puiši svētlaimīgi smaidīja, bet Luciana to visu ignorēja, jo bija acīmredzot apņēmusies šo deju veltīt tikai bundziniekam. Džovanni tikpat apņēmīgi skatījās prom un Luciana, sapratusi, ka netiek pamanīta, sāka dejot vēl sparīgāk. Pacēlis acis uz meiteni, arī Džovanni pievienojās svētlaimīgi smaidošajam vīriešu pulkam. Džovanni paskatījās uz mani un mēs abi draudzīgi sasmaidījāmies par acīmredzamo situāciju. Luciana tikmēr dejoja savu brazīliešu deju un pustumsā valdzināja mūziķus. Es pārcēlos sēdēt pie bāra un turpināju lasīt. Mūziķi nerimstoši spēlēja un pie letes pieskrēja arī abas brazīļu cielaviņas, lai pasūtītu alu. Pie katras momentā pieskrēja pa puisim - stratēģiski - viņi medījumu nošķīra vienu no otras. Baros lielāka pretestība, nekā pa vienam... Jau ceturksni vēlāk abi pāri saķērušies nodevās kvēliem skūpstiem. Aizgāju līdz tualetei un meitenes man sekoja pārdesmit sekundes vēlāk. Ieskrējusi telpā Naomi pie spoguļa ņēmās kārtot savus matus un paplūdušo lūpukrāsu. Luciana tikmēr man ieķērās rokās un prasīja - Tu zini Džovanni ? Kāds viņš ir ? ( šīs meitenes tiešām spēj jautāt stulbus jautājumus! ). " "Kurš bučojās labāk, blondais vai Džovanni?" iespiedzās Naomi un ātri turpināja - "Manējais baigi uzstājīgais...nepatīk tā...." . Es izgāju no tualetes pateikusi tikai to, ka zinu, ka Džovanni ļoti labi gatavo. To es atceros no viņa dzimšanas dienas vakariņām.
Bāra darbinieki sāka vākt kopā mantas un Tuomo jau vēra ciet klavieres. Bija četri no rīta un mēs visi reizē pametām klubu. Luciana pienāca klāt un iespiedza ausī - Tev cigarete ir ? Ā, nav ? Ai, nu, moš puišiem ir! Viens no puišiem apsolījās nopirkt, ja meičas nāks līdzi un četrotne nozuda ap stūri, lai turpinātu ballēties...