Mūsu placī pēc reālas būtības ir tikai viens koks. Dzīvojam mēs turku un visādu tādu ļaužu rajonā. Otrā galvenā iela, kas iziet uz centru ir vietējie "sarkanie lukturi" un drausmīga paskata prostitūtas ir diezgan parasta lieta ( ar to vienu blondo, miesās smalko izņēmumu, kas ietērpusies vien garā, bet ne pietiekami garā džemperī, gāja pirkt cigaretes automātā, kas ir 3m no striptīza kluba ( un 4m no manas iecienītās kebabnīcas ).). Bet par to koku. Vakaros, kad nākam no baseina, vienmēr izejam cauri mūsu "mazajai Marokai". Melnīgsnēji un pavisam melni bērneļi skraida pa skvēriņa pelēkajām betona flīzēm ( oi, varu iedomāties, cik no nobrāzti ceļi un zilumi tur dabūti), spēlējas ar lētām, ķīnā ražotām elektroniskajām mašīnītēm, kas skaļi kauc un zibina sarkanas un zilas gaismiņas. Valoda - turku un afrikāņu mikslis. Lielas mammas sēž un pin bizes viena otrai un skaļi klačojas un turku dāmas klusi sēž ap mūsu vienīgo koku un ievīstījušās simts lakatos noskatās uz saviem bērneļiem, vīrieši bīda biznesa lietas un jaunākie čaļi jūsmīgi apskata vai nu kāda jauno motorolleri vai ar tādu pašu sajūsmu - savas turku meitenes. Tāda ir mūsu mazā Maroka. :)