nākotnes · atmiņu · pieraksti

"Tu izskaties taa, it kaa ietu uz beereem"
"Varbuut tapeec, ka es eju uz beereem!?"

Stefana teeva pedeja veleshanaas - lai dzied Cantanima.

Jocīgi. Neērti. Es nevaru paskatīties uz Stefanu. Ja viņš raud. Viņš mani neredzēja līdz brīdim, kamēr es stāvēju viņam pretī un mums pa vidu bija viņa tēva zārks. Es apzināti neskatījos viņa virzienā. Stāvēju aizvērtām acīm, jo jāstāv bija priekšā. Empātija. Grūti noturēties neraudot. Es taču viņu pat nepazinu. Bet Stefans raud. Mans mīļākais pasniedzējs, Stefans, kas būs Latvijā daudz biežāk kā es, jo izdomājis turp braukt uz kondženi skolotāju Erasmusā. Pirms divām nedēļām viņš spēlēja "Silence" un mēs runājām par nāvi, jo toreiz tā meitene, ko mēs nepazinām, noslīka, un es rakstīju vārdus, kurus neiedevu, jo bija pārāk skumīgi. Tā es tur stāvēju saulainā un vējainā pļavā kalnu kapsētā, neskatījos uz viņu, kamēr nebiju nomierinājusies. Viņš arī nē. " Viņš uz tevi visu laiku skatās " Anjai patīk visu romantizēt . Protams, viņš skatās, aizmirsis, ka es dziedu Cantanimā, viņš pamāja starp kapakmeņiem. Kamēr koristi aizgāja iebērt sauju zemes kapā ( un es atteicos to darīt, es viņu nepazinu, kāpēc lai es to darītu ) pienāca Stefans un mani apskāva. Es nezinu, kas tādos brīžos jāsaka. Man bija saraudātas acis un kaut kā par to bija kauns, jo es jau viņu nepazinu. Stefanam ir tiesības uz saraudātām acīm. Uzaicinājums pavadīt vakaru ar ģimeni. Ah... es negribēju. Es neesmu ne mazākā daļa no tās. Sēdēju ārā un lasīju Enkvista "Kapteiņa Nemo bibliotēku". Stefans bija aizlienējis cigareti. Vispār viņš nesmēķē. "Ir jauki kaut ko sadedzināt. Es gribu, lai mani kremē. Es tā izlēmu šodien". ap 21iem viņš iznāca ārā 3 bērneļu aplenkumā un ar blondu meiteni uz rokām "Tā ir mana meita Flora. Flora - tā ir Una. Saki Una." Flora savilka lūpas tūtiņā, lai teiktu U un sakautrējās. Nebija tādu vārdu dzirdējusi. "Tiekamies parīt. Un tu smiesies- es uzrakstīju to dziesmu Rīgā." " No soon rise from ashes."