Valentīndiena.
Lai nu kā, nolēmu, ka šogad svinēšu šo dienu, jo...
Kopš neesmu Latvijā, kopš viss ir tik ļoti un neizbēgami mainījies, kopš man ir tik maz reāli apkārt esošu, fizisku draugu, kopš visvairāk laika es pavadu ar sevi un tikai, kopš visa, ko es esmu atstājusi un esmu tikai es un vienīgi es...
Manī nav vairs tā sarkasma.
Es nosvinēju dienu ar domām par mīlestību.
Ka man ir forši vecāki, ka man ir feina ome un opis, jauki vecvecāki, forša ģimene ar īpašiem bērniem, visus nevar pieminēt, bet man ir forša ģimene, kas mani mīl un kurus mīlu es. Un, kad ikdienišķības un sīkumi netraucē, kad nav noguruma, kaut kur sīkumos sasmelta aizvainojuma, ko izgāzt uz tuvakājiem, vainas apziņa un viss pārējais, tad es to saprotu. Jo viss, kas ir palicis, ir gaišas domas.
Man ir arī bijuši un daļa - joprojām palikuši, brīnišķīgi draugi. Un, kad nav sacensības, klačas vai vienkārši garstāvokļa maiņas (ak, reizēm nodevīgie hormoni), kas traucē to redzēt, tad es to saprotu. Jo rutīna netraucē un kas ir palicis - prieks par to, ka viņi reizēm ir. Parasti tad, kad vajag.
Man ir arī bijusi iespēja izjust tādu mīlestību, kura nav izskaidrojama un kurai nav nosacījumu. Un, kad nav visi daudzie apstākļi, kas vienmēr traucē, tikai tad es to saprotu. Jo, kad ir pazudis pilnīgi viss un palikusi tikai es, tikai tad ir pietiekami kluss, lai dzirdētu, ak, šausmas, cik banāli tas viss izklausās, bet - sirds balsi, tikai savas domas un sa/iz/jūtas.
Un lai cik cilvēku dienā, kas vienkārši ar savu, kaut vai tikai komerciālo raksturu, visiem atgādina par mīlestību, izjustu vientulību, atsvešinātību un pat aizvainojumu, es visu dienu esmu domājusi tikai gaišākās domas.
Kā jau teicu, bija reiz tāds termins - lovīte. Tad redz kā, vienkārši un bez konkrēta un definējama emocionāla rakstura un mērķa - here it is.
Un visticamāk, ka es to aizmirsīšu, turklāt itin bieži, ka pakļaušos rutīnai, nogurumam, citu cilvēku spiedienam, man būs kauns visu iepriekšminēto atzīt vai es gribēšu sevi žēlot sevis pašas dēļ un vainīgie vienmēr būs citi, utt utjpr, bet, kad atkal būs pietiekami kluss, es zināšu kā ir īstenībā un tad būs jālasa tas viss arkal no sākuma...
:)
Un visticamāk, no rīta pārlasījusi, es domāšu, cik šausmīgi salkana es esmu šovakar bijusi, bet.. tas viss ir un/vai ir bijusi taisnība.
Turklāt man mazliet(?) žēl, ka aiz sarkasma un ikdienišķībām es to visu nebiju pamanījusi 20 gadus.
Un mazliet žēl, ka tikai tagad sapratu, ka esmu mīlēta tieši tā, kā esmu atļāvusi sevi mīlēt.
Lai nu kā, nolēmu, ka šogad svinēšu šo dienu, jo...
Kopš neesmu Latvijā, kopš viss ir tik ļoti un neizbēgami mainījies, kopš man ir tik maz reāli apkārt esošu, fizisku draugu, kopš visvairāk laika es pavadu ar sevi un tikai, kopš visa, ko es esmu atstājusi un esmu tikai es un vienīgi es...
Manī nav vairs tā sarkasma.
Es nosvinēju dienu ar domām par mīlestību.
Ka man ir forši vecāki, ka man ir feina ome un opis, jauki vecvecāki, forša ģimene ar īpašiem bērniem, visus nevar pieminēt, bet man ir forša ģimene, kas mani mīl un kurus mīlu es. Un, kad ikdienišķības un sīkumi netraucē, kad nav noguruma, kaut kur sīkumos sasmelta aizvainojuma, ko izgāzt uz tuvakājiem, vainas apziņa un viss pārējais, tad es to saprotu. Jo viss, kas ir palicis, ir gaišas domas.
Man ir arī bijuši un daļa - joprojām palikuši, brīnišķīgi draugi. Un, kad nav sacensības, klačas vai vienkārši garstāvokļa maiņas (ak, reizēm nodevīgie hormoni), kas traucē to redzēt, tad es to saprotu. Jo rutīna netraucē un kas ir palicis - prieks par to, ka viņi reizēm ir. Parasti tad, kad vajag.
Man ir arī bijusi iespēja izjust tādu mīlestību, kura nav izskaidrojama un kurai nav nosacījumu. Un, kad nav visi daudzie apstākļi, kas vienmēr traucē, tikai tad es to saprotu. Jo, kad ir pazudis pilnīgi viss un palikusi tikai es, tikai tad ir pietiekami kluss, lai dzirdētu, ak, šausmas, cik banāli tas viss izklausās, bet - sirds balsi, tikai savas domas un sa/iz/jūtas.
Un lai cik cilvēku dienā, kas vienkārši ar savu, kaut vai tikai komerciālo raksturu, visiem atgādina par mīlestību, izjustu vientulību, atsvešinātību un pat aizvainojumu, es visu dienu esmu domājusi tikai gaišākās domas.
Kā jau teicu, bija reiz tāds termins - lovīte. Tad redz kā, vienkārši un bez konkrēta un definējama emocionāla rakstura un mērķa - here it is.
Un visticamāk, ka es to aizmirsīšu, turklāt itin bieži, ka pakļaušos rutīnai, nogurumam, citu cilvēku spiedienam, man būs kauns visu iepriekšminēto atzīt vai es gribēšu sevi žēlot sevis pašas dēļ un vainīgie vienmēr būs citi, utt utjpr, bet, kad atkal būs pietiekami kluss, es zināšu kā ir īstenībā un tad būs jālasa tas viss arkal no sākuma...
:)
Un visticamāk, no rīta pārlasījusi, es domāšu, cik šausmīgi salkana es esmu šovakar bijusi, bet.. tas viss ir un/vai ir bijusi taisnība.
Turklāt man mazliet(?) žēl, ka aiz sarkasma un ikdienišķībām es to visu nebiju pamanījusi 20 gadus.
Un mazliet žēl, ka tikai tagad sapratu, ka esmu mīlēta tieši tā, kā esmu atļāvusi sevi mīlēt.