Ķēms

Sakuru iestādīju, slaido - piramīdveida; sen briedu, pāris gadus, biedēja Latvijas vēji, saule un, kas galvenais, bedres dziļums, kurā stutēt iekšā🙂 Par visu ko varēja salasīties, bet šis jautājums vispār netiek apspriests, it kā visiem sen jau būtu viss skaidrs par rakšanu.

Vislielākais jautājums mūsdienās, šķiet, ir anonimitāte, jo nereāli cilvēkam būt anonīmam, publiskam, soc. tīkli patīk visiem, tā ir cilvēka būtība - socializēšanās, vienalga - kā.

Pārgāju no pavisam gaišiem uz gaiši brūniem matiem, apnika tie, tagad cita parūka😄

Briesmīgas ir tās bezmiega naktis, kad celies, lai iedotu pret t zāles un lai parunātu, uzkostu kādu cepumiņu, un dotos gulēt ar pilnīgu neskaidrību par divu turpmāko dienu procesiem… Runa ir par puņķiem, pēc kuriem ir klepus un iespējama t. Apnicis jau stresot. Lūk, tagad ir diena pēc vakardienas🙂, pēc tādas nakts.

Ja nopietni, tad šķiet, ka mūsdienās ir ļoti daudz neadekvātu cilvēku, bez tolerances un izpratnes, ka ir vēl kāds bez viņiem, tik pat svarīgs un jauks😄

vienu nakti, kad nevarēju aizmigt, ilgi pieķēros pie domām par invalīdu tiesībām. Jā… Neko neteikšu, izņemot tikai to, ka, piem., jaunajām māmiņām nav paredzētas visas publiskās vietas, kur var doties ar ratiem, pat atgriezties vai iekārtoties darbā - ir grūti. Un, ja kādam kaut kas labs sanāk no šī, tas nav veiksmes stāsts, bet ir izņēmums🙂