kaķu acu dakteris, apskatot mazo brāli, nosauca viņu par mazo meinkūniņu, viņš ir ruds, smalks un smuks;
stāsts ir par to, ka jau iepriekš, ārā satiekot mazo brāli, mēdzu viņu saukt par Saulīti, vēlāk izrādījās gan, ka džeks, bet nekas:-), viņš, domājams, par tādiem sīkumiem neapvainojas.
Pie mājas viņš uzradās pēkšņi. Ziemas rītā, saulainā, ieraudzīju viņu žāvājamies pie loga vecā busiņā, kas bija novietots kā lūznis pie autoservisa.
Ziemu pārziemoja, gulējis uz radiatoriem, mājas iemītnieku atbalstīts, barots pirms un pēc darba, kad iemītnieki devās prom vai atgriezās.
Vienmēr, kad satikāmies, viņš glaudās pie kājām palēkdamies:-)
Pāris reizes kāpņutelpā draudzīgi satikāmies, vienreiz pat sāka kāpt augšā pa kāju, kas liecināja par to, ka viņš ar cilvēku varētu uzturēt draudzīgas attiecības. Kotletes un cīsiņi viņam garšoja visvairāk, kaķu barība viņam nebija pirmajā vietā, viņš pārsvarā atbalstīja mājās virtuvi.
Protams, radās jautājums - kā tad tā, ka viņš ir uz ielas, bet ar mājas kaķa pazīmēm?!
Saprotams, ka pamests.
Pagāja ziema, cilvēki no šīs mājas ar busu taisījās pārvest mantas, stāvot uz lodžijas un vērojot, pamanīju, ka durvis bija atstājuši vaļā un kaķis jau bija nepamanīts ielēcis busā. Labi, ka tā, citādi šie būtu viņu atkal aizveduši.
Tuvojās vasara. Viņš pazuda. Daudzi klusībā priecājās, domāja, ka viņš ir ieguvis mājas. Ik pa laikam piezagās domas, ka dzīvē ne viss ir tik bēdīgi.
Bet. Pēc aptuveni trīs mēnešiem, kad vasara tuvojās noslēgumam, viņš pēkšņi atkal parādījās. Tas bija īsts blieziens pa pieri un iemesls pārdomām.
Kādu dienu, laikam ievēris ķepu starp durvīm, vēl klibot sāka.
Satiktie kaimiņi teica, ka aizveduši viņu pie vetārsta pārbaudīt ķepu, nekas neesot lauzts, viss būšot labi.
Īsi izsakoties, arvien bēdīgāk bija viņam katru dienu iet garām un redzēt, ka pret viņu tā.
Vārdu sakot, beidzās ar to, ka viņš ir mans:-), dzīvo mājās un es viņu nepametīšu nekad. Viņš man laiza vaigus un viņam garšo manis pagatavotais, viņš pat zog:-), ir ļoti pieklājīgs un mēs labi saprotamies. Protams, ir aptuveni nojausma, kāpēc cilvēki ir viņu ņēmuši, bērnu dēļ, bet atkal izmetuši, jo dauzoties viņš reizēm neapdomīgi ieķer ar nagiem diezgan, bet tas man netraucē, katru nedēļu jauns tetovējums:-), tas nav būtiski.
stāsts ir par to, ka jau iepriekš, ārā satiekot mazo brāli, mēdzu viņu saukt par Saulīti, vēlāk izrādījās gan, ka džeks, bet nekas:-), viņš, domājams, par tādiem sīkumiem neapvainojas.
Pie mājas viņš uzradās pēkšņi. Ziemas rītā, saulainā, ieraudzīju viņu žāvājamies pie loga vecā busiņā, kas bija novietots kā lūznis pie autoservisa.
Ziemu pārziemoja, gulējis uz radiatoriem, mājas iemītnieku atbalstīts, barots pirms un pēc darba, kad iemītnieki devās prom vai atgriezās.
Vienmēr, kad satikāmies, viņš glaudās pie kājām palēkdamies:-)
Pāris reizes kāpņutelpā draudzīgi satikāmies, vienreiz pat sāka kāpt augšā pa kāju, kas liecināja par to, ka viņš ar cilvēku varētu uzturēt draudzīgas attiecības. Kotletes un cīsiņi viņam garšoja visvairāk, kaķu barība viņam nebija pirmajā vietā, viņš pārsvarā atbalstīja mājās virtuvi.
Protams, radās jautājums - kā tad tā, ka viņš ir uz ielas, bet ar mājas kaķa pazīmēm?!
Saprotams, ka pamests.
Pagāja ziema, cilvēki no šīs mājas ar busu taisījās pārvest mantas, stāvot uz lodžijas un vērojot, pamanīju, ka durvis bija atstājuši vaļā un kaķis jau bija nepamanīts ielēcis busā. Labi, ka tā, citādi šie būtu viņu atkal aizveduši.
Tuvojās vasara. Viņš pazuda. Daudzi klusībā priecājās, domāja, ka viņš ir ieguvis mājas. Ik pa laikam piezagās domas, ka dzīvē ne viss ir tik bēdīgi.
Bet. Pēc aptuveni trīs mēnešiem, kad vasara tuvojās noslēgumam, viņš pēkšņi atkal parādījās. Tas bija īsts blieziens pa pieri un iemesls pārdomām.
Kādu dienu, laikam ievēris ķepu starp durvīm, vēl klibot sāka.
Satiktie kaimiņi teica, ka aizveduši viņu pie vetārsta pārbaudīt ķepu, nekas neesot lauzts, viss būšot labi.
Īsi izsakoties, arvien bēdīgāk bija viņam katru dienu iet garām un redzēt, ka pret viņu tā.
Vārdu sakot, beidzās ar to, ka viņš ir mans:-), dzīvo mājās un es viņu nepametīšu nekad. Viņš man laiza vaigus un viņam garšo manis pagatavotais, viņš pat zog:-), ir ļoti pieklājīgs un mēs labi saprotamies. Protams, ir aptuveni nojausma, kāpēc cilvēki ir viņu ņēmuši, bērnu dēļ, bet atkal izmetuši, jo dauzoties viņš reizēm neapdomīgi ieķer ar nagiem diezgan, bet tas man netraucē, katru nedēļu jauns tetovējums:-), tas nav būtiski.