Ķēms

Priecē, ka cilvēki, dzīvojot Latvijas lielpilsētas nomalē vēl atrod iedvesmu strādāt par minimālo algu, doties „ekskursijās” pa savu novadu vai blakus novadu, vairāk gan laikam darba darīšanās, jo mašīna jau sen ir pārdota, „ceļošana” kā tāda jau ir izslēgta, ja nu vienīgi ar pilsētas sabiedrisko;
Atliek vienīgi sēņot, ko viņi arī daudz dara, vai braukt uz blakus novadu „gūt pieredzi”, „apmainīties ar pieredzi”. Dzīvība it kā pastāv, jā, ne tikai uz Marsa, ja par Marsu vēl kādam ir šaubas, tad šajā gadījumā viss ir ok, dzīvība ir:). Vēl tai pat laikā cilvēki runā par mīlestību, par to, cik liela ir savstarpējā mīlestība un par to – ka noturīga un līdz galam, bet nekā jau cita vairs nav, uz izaugsmi nav ko cerēt, vismaz tuvākos, pat nezinu, cik gadus.
Vai man kremt, vai skauž, vai kas?
Nē, skumji vienk. Nav iespēju.
Par nodibinājumiem, kur, piem., šuj tēju (zālīšu:)) spilvenus, tos, kuri smaržo un nomierina nervus, jo smaržas iedarbojas uz maņām, taisa ziepes, izšuj/tamborē sedziņas; vai tad ar to visu var Latvijā nomierināt nervus?:) Un šāda komercija veicina saskatīt gaismu tuneļa galā, cik nu laba kuram tā redze... Un kamdēļ vispār nomierināt nervus? Lai iekristu letarģiskajā miegā un domātu, ka viss ir jauki?
Paskatījos, kādi protesti notiek valstīs, kur piegriež skābekli, zināms, ka rezultāts būs pēc tam, bet kāda tur ir reakcija.
Ļoti, no sirds žēl Latvijas, prom braukt negribu un to var atļauties, bet līdzības gribas saskatīt ar purvu vai apsūnojušu mucu; jā, interesi par savu valsti var radīt paši cilvēki, bet globāli tas īpaši neko neietekmē, es domāju - attieksmē.
Ir tāds pārāk padevīgs sīkstums, brīžiem, manuprāt, paši sevi tā klusumā dzeļ, nesaku, ka vajadzīgas kādas asas nepārdomātas kustības, bet nav tā iekšējā kopējā dzenspēka.