Ķēms

vakar aiz nekā darīt, t.i. no operas: mani pasauca, es neatteicos un aizgāju, pabiju Meladzes koncī. Sasveicinājās ar publiku latviski:), novēlēja Rīgas Dinamo uzvaras u.tml., sakarīgs tāds izklausījās. Dziedāja dzīvajā, neticami vispār, ka tik dabiski vēl ir dziedāt bez palīglīdzekļiem:); publika gan tāda īsti Latvijas garā:)) - maz, samērā maz applaudēja, vārdu sakot - tikai tad, kad jau vairs nevarēja izturēt ieilgušās pauzītes, kad cienījamais saņēma ziedus. Ko lai saka? Nu neko vairāk. Cilvēki gan mazpriecīgi un mazlaimīgi palikuši, viss.
P.S.Muļkības gan sarakstīju, vispār viss ir baisi muļķīgi, arī vakar dalītās Swedbank šokolādes sirdis:), jutos kā 8.martā:))

vispār šķiet, ka šī uzpūstā un formāli gandrīz legalizēta valsts krīze ir ieilgusi. Praktiski nekas nemainās, plānu nav, nekādu vīziju vairs nav un nekas vairs nepiepildās:)), viss ir apklusis, vismaz sašutums un tā pieklusināšanas manevri ir kļuvuši mēreni, jau pierasts pie atsevišķiem nelaimīgajiem pīkstuļiem tv ekrānā; nodokļi un citas parasto mirstīgo aptīrīšanas represijas turpinās, iebilst arī neviens īpaši netaisās, nav īpaši vairs kam, jo tiem, kas vēl strādā, loģiski, ir kur likt laiku, bet tiem, kas neko nedara, arī neviens vairs nevar palīdzēt.
Nekas nav mainījies un nemainās, tikai statistika dod mistiskus rezultātus:), laikam apkopoti pilnmēness fāzē:)), citādi pie mums jau visi nelaimīgie būtu laimīgi:))