Ķēms

Nedaudz par ētiku:), ne vella un ne tuvu tagad par to nebūs!
Izdomāju, ka psihologa profesija nebūt neapzīmē ētisku cilvēka izvēli – es gribu būt psihologs:). Jautājums – kur ir sāls vai kā savādāk, konkrēti - kas piesaista un liek tā izvēlēties?
Ok, var jau būt, ka ir savas problēmas, kuras steidzami gribas atrisināt un pēc iespējas saviem spēkiem. Ok, atrisināja, kas tālāk?
Tālāk notiek - vienk. īstenojas profesionāla urķētāja karjera un prakse:).
Tā ir vēlme palīdzēt otram?:) – noteikti nē, uzreiz atmetam, jo materiālais stimuls pastāv, bet tas taču pastāv visās profesijās, izņemot draudzīgu izpalīdzēšanu.
Liekam uz svariem skolotāju un psihologu – abi, pro-ms uz dažādiem svaru kausiem. Tomēr skolotājs – izklausās ētiskāk, t.i., ir ētiskāk izvēlēties tomēr būt par skolotāju:).
Psihologs pelna ar to, ka cilvēki viņam uzticas, lūk, atradu beidzot īsto formulējumu, neskatoties uz neveiksmīgo un samērā pasīvo ievadu:).
Par juristiem - uzreiz zināms, ka viņi vienk. palīdz tikt ārā no ķezu situācijām – tādā veidā pelnot – tas standartā, ar cilvēku iekšējo pasauli nav gandrīz nekāda sakara, jo praktiski darbošanās notiek ar ārējām izpausmēm un atspoguļojumu, vienīgi var interesēt motīvi, personiskā attieksme; strādā jau ar faktu atspoguļojumiem – nostiprinājumiem – pēc formas, nevis maina būtību vai iejaucas dabisko lietu kārtībā:).
Kur atšķirība?
Psihologs jau savā saknē lien iekšās, kas ir slideni, jo viņš var izmantot savu profesiju, lai gūtu vairāk ienākumu; viņa, piem., nelegālo darbību praktiski nav iespējams ierobežot, kur nu vēl konstatēt, jāsāk būtu ar otro vispār jau. Interesanti – vai viņu darbību kāds tā kontrolē, cietušie jau arī diez vai sūdzas un diez vai zina – par ko vispār var un/vai vajag sūdzēties, domājot, ka viss taču tiek kontrolēts viņu dzīvē.
Negribas domāt, ka psihologs = ārsts.
Piekrītu, ka augstāk minētajam var noteikti nepiekrist.
Kaut kur lasīju, ka semikols ir nejēdzīga pieturas zīme:), „+” no manis šai virzienā:). Rakstīt nepareizi (gram.) arī ir stils, lūk:), jāņem vērā.