- par savu nepārvaramo var... tfu, vēlmi
- 10/18/14 05:59 am
-
Vispār baigi gribu spēlēt koncertus. Tas ir tāds kaifs. Esmu spēlējis diezgan daudz grupās un tāpēc esmu pabijis dažādās scēnās, un spēlējis dažādus koncertus. Visvairāk man ķermeniski un garīgi patīk koncerti, kur spēlēju rokmūziku. Piemēram, Židrūns un MSK, un Lokators.
Pasaulē ir daudz kaifu, tik tiešām, taču reti kurš ir tik liels kā milzīgas, konsumējošas skaņas veidošana kopā ar citiem kompetentiem ļaudīm. Bez jebkāda stresa. Ar atvērtu muti (lai apgarotībai ir, pa ko ielīt), dziļiem elpas vilcieniem, meditatīvā mierā, brīžiem bezmazvai sitot basģitāru vai ģitāru savās rokās (situ, jo mīlu, tā teikt, un vispār - instruments ir jāmīl *spēcīgi*, jo tikai tad tas atraisās; jo kā nekā citādi tas ir vien tāds koka gabals ar stīgām un magnētiem vai plastmasas kaste ar shēmiņu un taustiņiem). Jā, tas ir neaprakstāms kaifs - kad tu ne tikai spēlē koncertu, bet reizē apzinies, ka radi tādu toni, skaņu, atmosfēru, visu kopumu, ko spēj tikai tu un tikai ar šo konkrēto instrumentu (protams, nepieminot pārējos dalībniekus, kas ir vienlīdz svarīgi).
Šāds sentimenta posts, jo es pat neatceros, kad pēdējo reizi spēlēju publiski. Ar Židrūnu pēdējais koncerts, šķiet, bija pirms kāda gada dzertuvē "Teātra bārs" (izcils koncerts, pateicoties mūsu izkoptajai spējai pašiem sevi noskaņot; ā, un, iespējams, skaņoja mūs hodilas Artūrs, kurš vispār ir kruts džeks gan tāpat, gan tāpēc, ka ir palīdzējis mums šajā ziņā daudzreiz - katrai grupai vajag savu skaņotāju, ko kā gan ellē kaut kāds Olivers, lai zina, kā grupa Pupuciklu Saldējums vēlas, lai skan viņu vokāla reverbs, un vai basģitāru nevajag vispār nahuj nogriezt, lai netraucē?).
Sentiments parasti nozīmē tiekšanos pēc. Un tiekšanās pēc nereti izrādās, ka noved pie tiekšanās objekta. Tā kā, ceru, uz drīzu tikšanos koncertiņā.