Vakar no rīta saņēmos un beidzot nofotografēju sevi. Kāpēc? Tāpēc, ka visas pēdējo gadu manas fotogrāfijas, atskaitot varbūt pāris, ir citu cilvēku uzņemtas un pārsvarā no pasākumiem, kur spēlēju. Un vakar no rīta jutos un biju īpaši netīrs un dabisks, un tajā skaistajā fāzē "tikko pamodies", lai šīm foto manās acīs būtu kaut kāds svars. Uzmest aci pēc gadiem pieciem (kas, kā zināms, paskries mirklī) vai iedot citiem, lai papriecājas. Ak jā, sesija satur totālu PĀRSTEIGUMA momentu. Saprotiet, cilvēi tā nedara, kā es pēdējā fotogrāfijā. Es tobrīd nodomāju - piedrāzt - un atļāvos veltīt skatītājam to daļiņu cilvēciskuma, kas nav nedz izgaistoša, nedz pazaudējama. To, ko, kā esmu ticis informēts, es daru vislabāk (precīzāk - foto redzams tikai aspekts no tā). 

Foto no cikla "pirmā rīta cigarete pirms brokastīm" jeb "вечно юнии": 



1.




2.




3.




4.




5. PĀRSTEIGUMA BILDE.

Viss. Atzīstu, patiesībā foto ir diezgan garlaicīgas un triviālas. Taču tās nemelo. Jo es pīpēju savu pirmo cīgu torīt. Un tā bija sasodīti laba. Un es pat kaut kādā ziņā izbaudīju šo sesiju.