- 9/3/14 07:37 pm
-
mazā prieka sindroms, man liekas, raksturo visu ar burvīgo mūsu (manā, tavā, simona, u.c.) dzīvītēs "a kāpēc nē?" retoriku. tā, protams, muzikāli nav krutākā dziesma (krutākā varētu varētu būt, protams, slavenie "putniņi"; kaut gan grūti tā pateikt "krutākā" jebkurā ziņā, jo tas viss ir tik viengabalains, nav tomēr tāda mūzika kā, nezinu, bērnības milicija vai židrūns, tomēr solo ablom).
bet prieks, ka patīk. kaut vai tāpēc, ka esi manas lielās roggggrupas bundzinieks, un smieklīgi vai nē, bet es esmu ievērojis, ka cilvēki, kuri ir bundzinieki un tikai bundzinieki (t.i., nav aktīvi spēlējuši citu instrumentu kādā grupā) mēdz būt muzikāli, kā lai to pasaka, aizspriedumaināki. varbūt aizspriedumaināki nav īstais vārds... taču gan jau you get what I mean - vismaz manā pieredzē ar bundziniekiem ir sanācis tā, ka viņiem bieži patīk tikai kaut kas konkrēts. un viņi nevar pieņemt kaut ko, kas, teiksim, plūst tik ļoti ārpus ritma kā dažbrīd ir ar mūziku šajā solo albumā. un mans prieks ir neviltots, jo tas, ka cilvēks saprot un ir atvērts pret mūziku nozīmē tikai un vienīgi to pozitīvāko visās iespējamajās vārda izpausmēs - jo īpaši man interesējošajā praktiskajā jomā, jo, teiksim, mūsu ex bundzinieks, kā lai to pasaka, viņam bija tāda diezgan konkrēta gaume. un, lai arī viņš noteikti neteiktu neko sliktu par šādu ierakstu, viņš noteikti arī neteiktu neko baigi labu (tā teikt, pozitīvākais būtu tas, ka par šo ierakstu varētu ierēkt, jo tas vietām ir rēcīgs and shit).
bet, jā, gan jau jūti, kā tavas ausis glāsta full analogue sound. pārsvarā tas ir vecais, labais MSK tipiskais tascam 4 celiņu kasešnieks, uz kā viss tika rakstīts (atskaitot varbūt 1 vai 2 dziesmas).