- 7/20/14 12:03 am
-
glaimojoši. bet tas tikai tāpēc, ka esmu piešķīris zināmu realitātes pakāpi tavam jūzerneimam; kā jau liku noprast.
man vienmēr ir paticis apspēlēt realitāti, panākot dažādus efektus, sākot no smalka absurda, beidzot ar psihodēlisku superrealitāti. prieks, ka kāds, kas neesmu es, spēj novērtēt šādas "abstrakcijas, kam piemīt dvēsele" (jeb šo lielo dabisko pretrunu, mūžīgo duālismu, āmen).
it kā traģiski - ka esam mūsu pagātnes un dažādu faktoru izraisītu klišejisku metožu vergi. taču runāt par to kā par kaut ko negatīvu būtu tik neauglīgi, vai ne? tu nespēj iedomāties, kāda tīniska klišeju elle ir bijusi mana pagātne. iedomājamies, ja es to šobrīd ņemtu vērā, nu, teiksim, izdzīvojot šodienu. būtu, atvainojos, pilnīgs pizģets. tā vietā nākas neapzināti izveidot šīs abstrakcijas. jo tas ir vienīgais glābiņš no kļūšanas par to, ko it kā nicinam. vienīgais, ko zinu.
vienīgā lieta, ko spēju iztēloties, kas ir tikpat glābjoša, patiesībā ir kaut kas it kā dziļi fizisks, taču reizē nenormāli garīgs - mīlēšanās formā, ko pat varētu dēvēt par drāšanos, ar nosacījumu, ka tas noteiktā laika posmā tiek darīts ilgi, turpināts, un jumti tiek norauti tik ļoti, ka cilvēks ir tik ļoti ārpus sava ķermeņa un prāta, ka pēc orgasmu repetīcijas, vai nu nevar parunāt vispār vai arī sāk runāt bezmavai mēlēs (jo teikumu u.c. lietu veidošanas aparāts nevis tiek noslogots un pārkarst, bet drīzāk tiek atstāts kaut kur iepakaļ... un pēc tam tas kā suņuks atrod atkal savu saimnieku). bļin, nekad nebūtu domājis, ka tas process ir tik jēgpilns (parasti nerakstu/nekomentējos/nerunāju par šo dzīves aspektu; tas laikam manas kautrīgās dabas dēļ).