- 7/19/14 02:22 pm
-
Šad tad pārsteidzu sevi. Svētīgi momenti. Šoreiz, atbildot uz <lj user=heda> komentāru šajā postā, uzrakstīju atbildi, ko tās garuma dēļ (14276 simboli pēc cibas teiktā) kods man aizliedza iepostēt. It kā varētu sadalīt to divās daļās, taču tā kā tā kaut kādā mērā ir apziņas plūsma kā maniere, es labāk to saglabāšu kā postu nākotnes bērnu vārdā.
Pēc visa uzrakstīšanas nopūšos un pie sevis nočukstu: "Reizēm apbrīnoju to, cik pasīvs ir anarhists mīt iekš manis..."
Ilustratīvi komentāru varētu nosaukt šādi - "par attiecībām/izbeigšanu un par modernās pasaules valstij vitālo "dubultdibena" veida cilvēku programēšanu ar TV"
jā. tu esi tač bijusi abās pusēs? kaut kā automātiski pieņemu, ka lielākais vairākums cilvēku ir to izbaudījuši (tāpēc piesaucu spēju, tfu, nespēju mācīties no savām kļūdām).
[rakstīts pēc komentāra uzrakstīšanas: lūdzu, neuztver zemāk rakstīto kā kaut ko, ko esmu rakstījis ar nolūku, lai tu izlasi, jeb ar nolūku komunicēt; tā drīzāk mazliet kā tāda haotiska grafomāna eseja par šo tēmu, turot reizē acis plaši vaļā, un velkot paralēles ar citām tēmām, beigās nonākot pie plašiem secinājumiem par pasauli; es tā nedaru bieži, taču, kad es tā daru, nekaunos no sevis, jo man rakstīšana pēdējos gados ir kļuvusi svarīgāka, jo arvien retāk rakstu *kaut ko*, tāpēc ievēroju, ka esmu piemirsis gramatiku un, svarīgākais, kaut cik lasāmu stilu - bez iekavām katrā teikumā, kas bieži ir garākas par teikumu, un tā; lai vai kā, es priecāšos, ja izlasīsi un tādā gadījumā sapratīsi to tā, kā tas *ir* jāsaprot - kā improvizatīvu rakstīšanu, reizēm apziņas plūsmu, reizēm pilnīgu huiņu, taču galu galā par aktuālu problemātiku un viscēlāko, kas ir, mazā cilvēka lielajām ciešanām]
tas man patiesībā lika mazliet aizdomāties par vienu no tēmas šķautnēm, uzdodot jautājumu - vai tas varētu būt tā, ka cilvēki bieži izšķiras ar to visneveselīgāko jeb "piegriežu visu skābekli, un man pohuj, kas pēc šķiršanās notiks ar manu bijušo" veidu tāpēc, ka tas ir tāds kā modernās pasaules trends? tas ir ļoti apzāģēts jautājums, tāpēc paskaidrošu. kā zināms, laikmets krasi ietekmē cilvē domāšanu un uzvedību. mainās lietas, mainās cilvēki. nevis cilvēki, bet viņu paradumi.
jā, bet vispār šis apgalvojums - ka cilvēks varētu arī šoreiz būt vienkārši paaudzes/laikmeta vergs - noteikti nav nemaz diskutējams, ja mēs uzskatām (un tāds, šķiet, ir vispārpieņemtais uzskats), ka šis ir cilvēka moralitātes jautājums. ir attīstījusies gan cilvēce kā viss cilvēka radītais (fiziskajā un garīgajā pasaulē), gan sabiedrība kā milzīgs bars cilvēku, gan dažādi sociumi, kurus vieno kopīgas intereses, bet vai savā moralitātē un tās kultūrā (līdz ar to savstarpējās, intīmākās attiecībās par to, ko sauc par "sabiedrību) ir attīstījies pats cilvēks?
man liekas, ka šis jautājums ir jāskata tikai no moralitātes aspekta, jo pārējo ir vadījusi nepieciešamība pielāgoties mainīgajai pasaulei. un ne tikai tāpēc. spēja pielāgoties (to drīzāk vajadzētu īpaši uzsvērti saukt par "nepieciešamību") nav nekas vairāk kā ģenētika - cilvēks ir "radīts", lai spētu "mainīties". to mums burtiski atļauj mūsu kods, kas mūs ir patiesi apdāvinājis ar kaut ko apbrīnojamu un bezmazvai pretdabisku - mūsu kognitīvo aparātu. pretdabisku - tas ir domāts pēdiņās, jo cilvēks gan procentuāli, gan savā spējā pastāvēt patstāvīgi (e.g., to be self sufficient)) ir vārdos neizsakāma niecība, salīdzinot ar Māti Dabu.
būtībā es jau izpaudu savu nostāju, pieminot tik daudz šo mistisko moralitāti (morality). tas brīžiem šķiet tik acīmredzami un tāpēc sāpīgi. un sāpīgi, jo šie brīži šķiet esam arvien biežāki, jo plašāks kļūst tavs informatīvais spektrs un zināšanas par cilvēku, intīmo. un ar šo izskatās, ka var noslēgt manu komentāru, jo izskatās, ka esmu atbildējis pats uz savu jautājumu - vai tas, ka ilglaicīgi mīļotie ir tendēti šķirties viens no otra, radot papildus emocionālo slodzi, ciešanas un pat klaju vardarbību, varētu būt ēras ietekmēta parādība? izskatās, ka atbildēju, ka nē - ka mēs vienmēr esam bijuši *tādi*.
bet varbūt tomēr nebiju apmierināts ar atbildi. pieņemot to, aizdomājos par to, kā modernajā kultūrā tiek apspēlēts tieši šis scenārijs - intīmāku attiec. izbeigšana. gribot negribot jāatzīst, ka post-WWII populārā kultūra kļuva (un joprojām slīd uz leju daudzviet; tomēr par laimi informācijas laikmeta sākuma bērniem, mums, ir iespēja tam visam atrast alternatīvu) arvien degradējošāka, jo arvien vairāk un vairāk cilvēku masas pieprasīja to kā patēriņa preci (the rise of television and fake, produced reality). un tāpēc, ka arvien vairāk "mietpilsoņiem", ritot dekādēm, sāka mājās uzrasties TV kā neatņemama dzīvokļa furnitūra, pieauga "TV realitātes" iespaids uz sabiedrību - arvien vairāk bērnu izauga pie TV, skatoties seriālus/ziepenes, kur cilvēku attiecības režisori un aktieri centās parādīt pēc iespējas triviālāk, seklāk, vieglāk uztveramāk, padarot mietpilsoņu TV par tādu kā nihilisma aparātu, tādu, kas degradē cilvēka moralitātes aspektu izpausmi, liekot viņiem rīkoties tā, kā viņi pieņem, ka jārīkojas, jo tā rīkojas visi citi (jeb "redzēju to TV").
es to tik vienkārši aprakstu, jo ir tāda kā pārliecība. jo esmu jutis to pats sevī - es ar sirsniņu jūtu, ka man ir jāsāk runāt un jāpaskaidro viņai kaut kas vai jāparunā par kaut ko, par ko nav runāts, ar mērķi nomierināt, uzmundrināt un izbeigt attiecības tā, lai nebūtu atlikušo dzīvi vienam par otru citiem jāstāsta pasakas. bet tā vietā, lai runātu, es klusēju vai dusmās pasaku kaut ko tādu, kas visu padara vēl nepatīkamāku. jā, to visu var "norakstīt" uz "spēcīgas emocijas valda pār cilvēku". bet, godīgi sakot, mirklī, kad ar sirsniņu apzinājos, ka jārīkojas "labticīgi", kā arī tad, kad to tomēr neizdarīju, nebija tas tipiskais afekta stāvoklis, kad nav paškontroles. vārdi (kas visu tobrīd padarīja sliktāku) vienkārši paši izslīdēja no manām lūpām. paskatoties uz to visu tagad tiešām šķiet, ka tas patiesībā varētu nebūt tik vienkārši. un ka cilvēki "automātiski" tā dara ne tikai savas neatīstītās moralitātes dēļ, bet arī tāpēc, ka ir bijuši pakļauti sistemātiskai, iespējams, neviena neapzinātai sociālo vērtību degradācijai - faktam, ka mums tik daudz esenciāli cilvēcisku, mums neapzinoties, to iemācīja TV redzamais seriāls par attiecībām vai jebkura cita repetetīva informācija. jo ja cilvēkam katru dienu 10 gadus pēc kārtas tiek "borēts", ka attiecības starp vīrieti un sievieti ir tādas un tādas (think politically correct, bland, typical, non-problematic, easy). un ka vīrieša un sievietes attiecības noris tā un tā (piemēram, vīrieši izmaksā sievietēm un dāvina daudz lietas, sievietes mīl iepirkties, vīrieši savā starpā, dzerot aliņu, vienmēr secina, ka nekad nesapratīs sievietes un otrādi, intīmu cilvēku šķiršanās parasti vienai pusei, bieži atkarībā no tā, cik labi viņa/viņš izskatās, ir bagāts vai kāds ir viņa sociālais statuss). un tas "tā un tā", kā jau piesaucu, ilgtermiņā uz cilvēkiem tiešām iedarbojas tā, ka viņi attiecīgā situācijā rīkosies faktiski, balstoties uz savu "neīsto, bet ļoti reālo" pieredzi, ko guvuši 20 gadus skatoties TV seriālus par attiecībām - arī praksē pārbaudīta lieta, jo es apzinos, ka, ja es nebūtu bijis pakļauts idejai par "sievietes kā vīrietim nesaprotamas" kopš bērna kājās, tad būtu liela iespēja, ka es būtu vismaz mēģinājis "saprast sievietes", nevis uzreiz izslēdzis šādu iespēju, norakstot visu dzimumu kā milzīgu stereotipu, pamatotu aizspriedumu.
tas šobrīd izklausās diezgan reāli. jo ir taču tik daudz garīgi iedragātu cilvēku. protams, pamatcēlonis noteikti ir gēni vai kāda trauma, bet vai 10 gadi, gandrīz katru dienu skatoties ekrānā uz to, kādi *ir* cilvēki, nespētu šo traumu padziļināt, iespējams, daudzos gadījumos izraisot tiešas sekas. jo es zinu, ka noteikti ir cilvēki, kuri, balstoties uz šo falšo informāciju par cilvēkiem, kas gūta fiktīvu attiecību paudošās TV izrādēs, ir veikuši manevru reālajā pasaulē. un pārsvarā atduroties pret neizpratni, mulsumu, noraidījumu vai pat klaju riebumu, spēju, aktīvu pretdarbību. jo kā gan cilvēki var risināt cilvēku problēmas, ja viņu vienīgie informācijas avoti par citiem cilvēkiem ir vai nu TV, vai šie paši citi cilvēki (kuri noteikti arī skatās TV)? un tā viņi turpina dzīvot ar domu, ka lietas šajā pasaulē ir vai nu melnas, vai baltas, vai pat zaļas un zilas. lai gan patiesībā lietas NAV viennozīmīgas, līdz ar to lieta, kas ir balta, citā manifestācijā (jeb cita cilvēka personībā) var būt sarkana. var apgalvot, ka it kā jau TV tiek apspēlētas dažādas situācijas - arī zilās un zaļās. taču visam ir viennozīmīguma noskaņa, un cilvēks ir apveltīts ar ļoti psiholoģiski loģisku spēju uztvert "viennozīmīgu" informāciju viennozīmīgi. uztvert "sarežģītu" informāciju sarežģīti (jeb neuztvert to vispār vai misinterpretēt zināšanu trūkuma dēļ).
šo iepriekšējos teikumos minēto uztveres mehānismu labi ilustrē piemērs par to, kā mēs uztveram kāda cilvēka "sasniegumus", "slavu", "milzīgo bagātību" vai ko tamlīdzīgu. kāda ir pirmā asociācija brīdī, kad mēs, tas ir, TV mietpilsonis, kurš dzīvo pelēku dzīvi, redz ekrānā citu savas sugas eksemplāru, kurš ir "sasniedzis visu" (arī TV radīts termins)? tā ir "neiespējami". kāpēc? tāpēc, ka jau paaudžu paaudzēm mietpilsonis katrā šādā "miljardiera" (īpaši, ja runa ir pa self-made man) raidījumā tiek "ieaicināts" ar diktora vārdiem par to, kādas grūtības ir pārvarējis šis cilvēks, cik nereālas ir bijušas viņa iespējas izlauzties, cik bezcerīga ir bijusi viņa sākotnējā situācija. mūsu pirmā doma, saskaroties ar šādu informāciju - "es dzīvoju tik *normālu* dzīvi, man dzīvē veicas, jo man nekad nav bijis tik traki kā viņam, eh, nekas, ka viņš ir sevi izveidojis par daudz veiksmīgāku cilvēku, nekā es jebkad būšu, tas noteiki bija tik sasodīti grūti." un ko šīs mirklīgās domas, ilgtermiņā domātas, nodara ar cilvēku? viņš saprot, ka, lai kaut ko dzīvē izdarītu, kaut ko ietekmētu un mainītu, ir jāpieliek pūles.
it kā pašsaprotami, taču šim cilvēkam līdz ar faktu par pūlēm tiek bezmazvai iegalvots, ka šīs pūles ir ļoti lielas, pat pārcilvēciskas. un ko šis cilvēks secina? ka nav jēgas šķiest laiku, cenšoties kaut ko ietekmēt, jo tas ir sasodīti grūti, ja ne nereāli. kāpēc tā? raidījums taču bija domāts kā motivācija - parādīt cilvēkiem, ka viss ir iespējams, ka "citi cilvēki var, tāpēc tu arī vari"!?
es nezinu, kā ir patiesībā, jo pieņemu, ka tikpat labi "valstis" varbūt ir apzinājušās to, cik PATIESĪBĀ TV ir spēcīgs manipulators. it kā banāls apgalvojums. jo, jā, viņi vienmēr ir zinājuši, cik viegli ar medijiem ir manipulēt pāri masām, radot viņu domas, viedokļus, emocijas. taču šī TV imaginārā, taču ar laiku sabiedrībā eksistenci gūstošā vide, kas tiek pasniegta kā reāla - TAS jau vairs nav vecais, banālais secinājums par TV kā par zombēšanas mašīnu. jā, tā ir zombēšana, taču daudz, daudz nopietnāka, plašāka un reizē dziļāka - ar nolūku vājināt spēju indivīdam uztvert sevi kā sabiedrību, ar nolūku vājināt individuālās spējas (attīstītas personības, daudz intereses, spēja socializēties un redzēt the big picture un the greater good, tādējādi iegūt spēju būt daudz politiski proaktīvākiem), bet stereotipizēt kolektīvās, vienkārši ilglaicīgi rādot priekšā "kādam man būt?", "kam man dzīvē jāpievērš uzmanība?", "kuri cilvēki ir sliktie?" un to pašu "kā man risināt attiecības ar mīļoto?". jā, ir jāsaprot, ka vislielākais "valsts" ienaidnieks (izmantoju tieši vārdu "valsts", jo starp indivīdu un nosacīti arī sabiedrību, un starp valsti pastāv izteikts antagonisms) ir nevis cilvēks, kurš, pateicoties miracle of television, ir informēts par valsts politiskajām, soc.ekonomiskjām un kultūras sfērām (tādējādi ķipa spējot tajās piedalīties un ietekmēt tās) bet gan tieši cilvēks, kurš nav ieinteresēts tajā visā tā, kā ir ieinteresēts cilvēks, kurš par to gūst info no TV. jo šis neieinteresētais cilvēks, ja tādu būtu daudz, un to skaits pieaugtu (tā kā tas pieaug tagad, internetam sniedzot iespēju izglītoties jebkuram, kam ir internets) - tieši viņš ir tas, kurš ir spējīgs sagraut to visu, kur dalību vēlas ņemt par to TV informētais cilvēks.
valsts baidās no tā, ko tā nesaprot un nevar paredzēt, un šis informētais cilvēks, šis cilvēks, kurš automātiski nerīkojas tā, jo instinktīvi jūt spēcīgu nepieciešamibu tā rīkoties, pateicoties veiksmīgai informatīvai kampaņai. un valsts ir spējīga domāt. taču tas notiek hivemind manierē (kā to dara bitītes un skudriņas), stratēģiski apriori izvirzot vienu un to pašu GALVENO mērķi - politiskā status quo neaizskaramība jeb noteiktu cilvēku atrašanās/grozīšanās pie siles. pārējie valsts mērķi ir tikai un vienīgi apgalvojumi bez reāla svara - lēts PR triks galvenā mērķa vārdā.
protams, ir valstis, kur, kā no malas šķiet, pastāv soc.taisnīgums, un valsts nav tikai rīks, ar kā palīdzību viens un tas pats bariņš cilvēku gūst bezjēdzīgi, neiztērējami lielu materiālo labumu. tās ir unikālas savā spējā likt mums domāt, ka tā valsts uzreiz ir "laba". protams, ka tur noris tas pats, kas citur, un galvenais mērķis ir tas pats. taču vien fakts, ka ir populāra doma par šo valsti kā "labu", liecina, ka tā vismaz sniedz TV cilvēkiem vairāk komfortu, spēcīgāku apziņu par viņu status quo nemainīgumu. jo labas vērtības ir mūžīgas, hehe!
es saprotu, ka par valstīm runāju, skatot šo tēmu ļoti šauri - neņemot vērā tik būtisku aspektu kā ģeopolitiskās intereses, kas arī nereti piespiež noteiktu valsti pieņemt noteiktu rīcības plānu, kā cēlonis var nebūt noteikta bariņa vēlme palikt pie siles, bet gan, teiksim, vēlme nodrošināt valsts suverenitāti, propagandējot patriotiskas jūtas, lai vairāk brāļu iestātos armijā un mirtu par savu tēvzemi, aizstāvot to no spēcīgāka ienaidnieka. tomēr miera laikos viss tāpat atgriežas tur, kur tas sācies - pie vīru vēlmes gozēties pie siles mūžīgi mūžos. un "mūsdienas" vispār ir šo vīru triumfs, jo new world order jeb mūsdienu rietumu pasaule idejiski ir plānota kā laika apstādināšana šodienā - mūžīgā status quo saglabāšana. bet mēs zinām, ka tas drīz vien sabruks, jo tā ir bijis un tā būs - teiksim, psrs darīja to pašu, sabiedrībā uzturot šo nemainīguma principu.
labi, viss, pārtraukšu rakstīt, jo tā var lēkāt no tēmas uz tēmu mūžīgi. man dažreiz ļoti sagribas pēc laba dūma vienkārši rakstīt un rakstīt. tā kā, lūdzu, neuztver personiski. lai gan, nē, protams, ka tas tomēr cilvēk-faktor-ziņā ir personiski, jo es to *saku* tev, jo zinu, ka tev manis teiktais varētu kaut cik interesēt (ja vien nav pārāk vulgāri/banali; man tā sanāk šādos grafomānos "par visu"). ceru, ka nelietoju vārdu "personiski" nevietā, jo es šādās reizēs izteikti jaucu šāda tipa vārdus, un slinkums kaut ko čekot, jo, hey, it's grafomānija! jā, un kaut kādu iemeslu dēļ esmu tavam tēlam piedēvējis zināmu viedumu, tāpēc arī tavi komentāri ir patīkami gaidīti - neatkarīgi no satura (jo man patīk kļūt "personiskam" šajā intīmajā interneta nostūrī; es neironizēju par "intīms" - ciba is the true underground, hehe!).