Neliels apcerējums par LV andergraunda un appergraunda (ja jau lietojam vārdu "underground", tad vajag taču vienoties par pretstatiem!) komunikācijas politiku, problemātiku tajā. Apzināti skatīts caur "savu prizmu" (principā esmu sev to liedzis darīt; publiski), taču uzmanīgi, apzinoties, ka ik uz soļa varu paklupt aiz aizsprieduma (indeed, sir, we're discussing the cognitive one!). Rakstīts nepiespiestā, brīvā manierē - piesaucu šos vārdus tikai tāpēc, lai reizē ar nevainīgi jautro noskaņu, kas pavada šīs manas (tās nav manas, bet gan Cilvēka, Cilvēkcienīgā domas) idejas un noslēdz teikumus un rindkopas without any morbid notions, but with the only exception being the fact that It's a lot about me, a little less lot about you, although it's definetiley about us. Ja es būtu tu, es noteikti saņemtos un izlasītu šo postu, jo, lai arī tas varbūt nav par tevi, mani vai mūsu mammu tieši, tas tomēr vairāk vai mazāk ir par cilvēku - indivīdu un cilvēkiem - bariņu. Un es tomēr šeit pārsvarā rakstu sev un varbūt vēl kādam, un man patīk savā priekšā izklausīties koherentam un veselā saprāta caurvītam (ļoti nosacīti). Tātad, sāksim.

***

Kas man tā patiesi besī laukā Banānrepublikas andergraundā? Tas, ka mūziķi 95% gadījumos viens otram iet garām ar augsti paceltu degunu. Metaforiski un burtiski reizē. Tas ir tik mazišķi un reizē arī pretīgi - tie cilvēki, kuri tā dara, tas ir. Pirmā un pagaidām vienīgā analoģija, kas nāk prātā, ir savu pirdienu ostīšana, palienot zem segas - tas īpaši neatšķiras no tā izteikti spēcīgā komunikācijas trūkuma starp cilvēkiem vienā sfērā, kur katrs izmisīgi cenšas ievilkt nāsīs tieši savas zarnu gāzes smārdu. 

Pirms turpināšu par šo tēmu, ir jāsaprot, ka nav gluži tā, ka es kā godīgs malā sēdētājs šo visu esmu pasīvi vērojis, un, lūk, beidzot savā sūdu cibā varu izgāzt par to žulti, jo man nav ko darīt vai kā tamlīdzīgi (lietas, ko darītu daudz labprātāk par... visu šo: a) pamīlētos, b) uzpīpētu, c) sagatavotu vakariņas, d) uzspēlētu siņķiku). Nē. 

Pēdējos mēnešos vai pat gados es cenšos darīt visu, kas ir manos spēkos (un to apjoms ir limitēts, ja morāle konstanti tiek bakstīta), lai noturētu starp grupiņām un grupējumiem vismaz viduvēju morāles līmeni. Armija maršē uz vēdera (ņirdzu). Grupa mūziķu maršē līdzīgi, taču ne tik, atļaušos, zemiski. Jo šaurāks cilvēku (grupas) loks, jo šaurākas definīcijas un principā ir grūtāk vienoties. Bet tā īstenībā nav. Es nezinu, kāpēc, rakstot par tik nopietnu tēmu, vēlos sevi paķircināt ar idiotiskiem teikumiem un to konstrukcijām. Tātad, patiesībā ir tā, ka, jo mazāk cilvēku, jo mazāk problēmu. Ja man būtu četras rokas un manam labākajam čomam Jānim Piderasam vai Simonam Krastam būtu arī četras, tad mums nahuj vairs nevienu nevajadzētu. Solo suck is pretty much the same as sucking one another's cock simultaneously - all in the days work, as they will tell you throughout the harsh day. 

Es ceru, ka var uztvert to, ka felācija šeit ir domāta metaforiski, taču obligāti būtu jāpiebilst, ka tās metaforas statuss sarūk, proporcionāli pieaugot grupas dalībnieku skaitam - tāda, lūk, ir mana nožēlojamā teorija par cilvēku, cilvēkiem un Cilvēkiem. Un viņu smalkajām attiecību stīgām. 

Nu un ka tava mīļākā grupa ir Backstreet Boys un mana ir Spice Girls? Tas vispār neko nenozīmē. Man ir tāda īpašība, redz - man ļoti garšo marcipāna/saldējuma kūka. Un man, protams, ir nospļauties par to, vai tev tā garšo, bet tā kā mums jebkurā gadījumā būs jādalās, tad varbūt vispirms labāk noskaidrojam, kādas mērces šāda tipa kūkai mēs preferētu labāk? 

Mēs, pirmkārt, esam mūziķi, nevis cilvēki, un tas būtu jāsaprot visiem, kuri vēlas tiešām radīt kaut ko skaistu, kaut ko, kas paliks un ko, nezinu, netīšām atradīšu pēc 20 gadiem un ar lielu aizrautību vairākas reizes noklausīšos (un spiedīšu klausīties arī mūsu sasodītajiem bērniem), nespēdams pārstāt tīksmināties. Otrkārt - mēs, pirmkārt, esam cilvēki, nevis kas cits - kāda abstrakta, no gaļas un kauliem atrauta spēja, talants vai profesija, nedod dies', vēl tāda, kas sākas ar lielo sākuma burtu, vai, vai, vai... (ņirdzot pusbalsī; taču patiesi) instruments - ja tev kāds cenšas ieskaidrot pretējo, tad, lūdzu, lūdzu, neklausies viņā, bet vienkārši dod uzreiz pa seju un mūc prom no notikuma vietas. Nē, bet nopietni - kaut vai tā pati Madonna pirms 30 gadiem dziedāja, ka šī ir materiāla pasaule un ka viņa ir materiāla meitene (apveltīta ar īpašu vai arī *papildus* matēriju?) un viņai bija/ir taisnība, taču tagad, pēc 30 gadiem, ir vēl lielākā dirsā. Pēc gadiem divdesmit lielāko daļu no mums aizvietos roboti vai hunter & gatherer tipa civilizācijas pārstāvji, kuri, sajaukuši ceļu uz Dienvidiem, kaut kā būs nokļuvuši cauri Zelta vārtiem, Eiropā - vissiltāko apskāvienu gaidīti, pie tam. Protams, ka tu un es - mēs jau tagad esam tikai objekti, taču pagaidām desensitivizācija starp mums nav vēl novedusi mūs līdz tam, lai es tevi sauktu tavas profesijas vai spējas, ar ko pelni naudu, vārdā. "Ei tu, grāmatveģi! Panāc šu, dabūsi iekšā!"

Treškārt, nekas nav svarīgāks par komandu (grupu) - indivīds, kurš nav spējīgs atklāti, sirsnīgi un aizrautīgi komunicēt par mūziku (to, ko klausās, to, par ko fano šobrīd un, pats galvenais, to mūziku, ko šobrīd šī grupa spēlē) nogalina komandu. Ļoti uzskatāmi to var iztēloties, redzot komandu kā kādas spēles varoni, kam ir gan dzīvības (hitpoints), gan mītiem un leģendām apvītā morāle (morale). And what do we do with morale? Especially - poor morale. We bolster it up for it to be as high and natural as it can be Xwithout drugsX! Protams, mazliet uzpīpēt vajag, ja jau nodarbojamies ar vidēji augstu vai dziļi zemu māxlu. Tātad, atvainojos, bet, turpinot par šo mistisko varoni - viņa dzīvības (hitpoints) var kristies, kaut vai uzlīstot spēcīgam lietum - tas viss ir pohuj, jo gan jau tāpat varēs izlakt somā atrastu, asinssarkanu dzīvības eleksīru (health potion tomēr skan labāk, jo dzīvības eleksīrs asocējas ar nemirstību, nevis hitpointu reģenerāciju). Bet morālei nav šāda eleksīra. Morāle (grupas/bara) tiek veidota kā tāda māja. Banāli, bet, ja pamati būs šaubīgi uzbūvēti, visi pārējie slāņi, kas tiek "klāti" virs šīs morāles bāzes, kādā jaukā brīdī gluži vienkārši noslīdēs. Vai arī tos aizpūtīs dzestrs pavasara vējiņš. Nav būtiski. 

Labi, maza atkāpīte. Mazliet ceru, ka var tomēr saprast, ka es šeit, šī posta kontekstā, būtībā vispār neākstos, ja vien neskaita tās manas gaužām stulbās un nevajadzīgās piebildes iekavās vai palīgteikumos, kas vienkārši kavē mums visiem laiku. Bet es nespēju bez tā, un šis ir mans posts, tā kā nāc, nebaidies, sadosimies visi rokās pie ugunskura! Pastāstīšu jums tālāk par grupas (sākot no 2 cilvēkiem, beidzot ar pilnu Skonto stadionu), mūzikas, morāles un komunikācijas problēmām. 

Pirmais iemesls ir fakts, ka es tiešām izbaudu katru jaunu komunikāciju ar katru jaunu mūziķi, neatkarīgi no tā, vai uzskatu viņu par krutu mūziķi (Mr.Kategorijs: spēlēt māksla, saspēlēšanās māksla, komunikācijas par mūziku Māksla (tā.ir.faking.māksla!) vai māksla komunicēt par kādu cilvēku, kurš tev konkrētajā dzīves posmā šķiet esam kruts. Vai pretēji - par sūdīgu mūziķi un par pimpjsūkātāju (jā, ja jau Mr.Kategorijs ir galējību pilns, tad, mūsuprāt, daudz uzskatāmāk ir izmantot tieši piemērus, kas sevī iekļauj galējus pretstatus - lai arī cik rupji tas neizklausītos, nevajag mani vērtēt pēc tā (smejos; nē, bet tiešām; it's just a figure of speech). 

Vienkārši esmu bijis simtiem situācijās, kur kāds grupas biedrs (ieskaitot mani) tā vienkārši paņem, nospļaujas pāri savam ego un vienā mirklī, slienām joprojām levitējot gaisā, kaut kas tiek Īpaši Akcentēts, pasakot kaut ko stulbu, nevajadzīgu vai klaji aizvainojošu. Pēc līdzīga principa mūžamežos zūd visas ekosistēmas barības bloku kopas - grupas morāle. Visnožēlojamākās no šīm situācijām man vienmēr ir likušās tās, kur šim izredzētajam bariņam cilvēku, grupai, the band of the brothers, meža brāļiem, ah, nezinu, kā vēl nosaukt mani, tevi, sevi, mūs un jūs... jā, bet visskumjākās ir tās situācijas, kad morāle tiek sapista, neapdomājot to, cik svarīga tā konkrētajā brīdī ir ("brīdi" tulkot visplašākajā un īīīlgākajā vārda nozīmē). Domāju, "uzskatāmi piemēri" ir lieki (pārsteidzu?). 

Un tad, atgriežoties pie starta jeb finiša taisnītes, jāpiebilst, ka esmu arī bijis simtiem (nē, desmitiem) situācijās, kur iepazīstos ar jaunu mūziķi - nav svarīgi, vai uz ielas, vai kāds man pienāk pēc mana konča un saka, ka esmu tāds kā pusdievs ar basģitāru uz kakla un ka vēlas ar mani spēlēt bezdievīgi labu muzonu (tā arī ir bijis, un tas bija ļoti mīļi, jo es uzskatu, ka neesmu tik labs basists, kā cilvēki man cenšas ieskaidrot šad tad; īpaši nepazīstami cilvēki; sakritība?), un nav svarīgi, cik ļoti aksidentāla ir mūsu pazīšanās. Un, visbeidzot, visnesvarīgākā no visām lietām šajā jomā ir iepriekš iegūtā informācija par konkrēto cilvēku un, līdz ar to, aizspriedumi, kas nāk tai līdzi. Zinu, ka izklausos pēc banality textbook, edition #1, bet iepriekšējo teikumu es rakstīju ar slēptu domu - lai cilvēki, kuri joprojām no manis kaut kādu iemeslu dēļ baidās, domājot par mani 10 gadus vecu informāciju, nejūtas pārsteigti, sākot justies neērti manā klātbūtnē, it kā es būtu Cits Cilvēks. Tādu Citu Cilvēku patiesībā nav - tā ir tikai kroplas apziņas radīta ilūzija, kā mērķis ir vecu, sen zudušu pilskalnu un tranšeju atrakšana ar mērķi ierīkot rakumos masu sabiedriskās tualetes. Jā, gluži kā nacīšu, komīšu, demokrātīšu, "maoistu sazvērestnieku" un, protams, žīdu un nigeru koncentrācijas nomentnēs, vien nieka gadsimtu, divus iepriekš (un pāris dekādes pirms "jau atkal"?).

Kā kareivjiem -  guļot zem klajas debess mīnus divdesmit piecos grādos un slaukot dirsu tieši ar kreiso roku (ko jau aukstuma dēļ vairs nejūti, tāpēc gadās aizmirst notīrīt no pirkstiem sūdus [šeit manā aparātā automātiski tika iemesta doma par babajiem un viņu Apvienotās Karalistes ēdināšanas sistēmām - no racism, bro, just pure associations]). Bet tāpēc nevajadzētu krist panikā un, nezinu, apsaukt citu. Mēs esam tur, lai notīrītu šos sūdus cits no cita pirkstiem - ja citādāk nevar (vai "citādāk" prasa lielākas pūles). Tas ir tāpat kā, ja mēs močītu pāri laukam, un lauka vidū pa mums sāktu šaut ienaidnieka snaiperis, un viens no mums tiktu ievainots. Ievainotā savākšana ir vitāli svarīga morāles nostabilizēšanai un uzturēšanai, citādāk atcerēsimies kaut vai Kubrika burvīgā šedevra "Full Metal Jacket" ainu, kur filmas otrajā daļā ASV jūras kājnieku vads nokļūst zem snaipera lodēm. Viens džeks tiek ievainots in the open - viņš tur bezpalīdzīgi guļ un izmisīgi raud pēc palīdzības. Tik izmisīgi, ka kāds cits vada vai komandas biedrs-kareivis aizskrien viņam "palīgā". Paredzami, bet, ja pareizi atceros, viņš pēc mirkļa atradās blakus 1. ievainotajam kareivim. Lai ilustrētu šo situāciju, es speciāli izmantoju militārus jēdzienus, jo tieši tajā vidē, īpaši jau kaujas apstākļos (pieņemot, ka kaujas noris "kā agrāk" - simtiem tūkstoši X nācijas jauniešu skrien pāri No man's land (kad biju sīks kroplis, pateicoties TV 24 after midnight softcore porno raidījumiem, WWI "No man's land" man vienmēr turpmāk asociēsies ar Britu "porno" kanāla "Spice" raidījumu par neīstu, tēlotu lezbiešu seksu).

Es vienkārši ZINU (nevis ticu vai ceru, vai piedzīvoju the existence of some other-kind of mind-gap filling bullshit), ka, ja mūziķi vairāk koloborētu savu mazo scēniņu ietvaros - pat tas jau būtu Kaut Kas! Varu pateikt, ko es nedomāju ar vārdu "koloborācija" - tā šoreiz nav sanākšana kopā ar ideju spēlēt mūzikas stilu X vai Y (pohuj, atrunā cilvēki to vārdos kā tādi juristi vai nē - mēs tāpat zinām, ko jūs izdarījāt, rakstot pēdējo albumu, hahaha!). Tās mērķis nebūtu fiksi uzpist grupu, koncertēt DEPO un ierakstīties pie Lomika. Nē, tas jau ir sen iziets etaps, kam cauri iet varēšu, šķiet, tikai tad, ja man liks (man var likt, jo man pieder tikai 1/4 kontrolpaketes). Protams, es ironizēju par "liks", un patiesībā neko sliktu par šiem procesiem nesaku - mums visticamāk tāpat tūlīt kaut kad vajadzēs braukt pie Lomkas un iepist "Tomiņu" vai ko tādu, lai būtu, ko iedot Dambja jaunajam "Odekolonam", tādējādi pie reizes ar Ž aizsākot EP vai LP ierakstu (nu, ja jau 1. dziesma ierakstīta, he!). 

Koloborācija kā komunikācija starp diviem un vairāk indivīdiem, pirmkārt. Verbāla komunikācija. Intelekta automātiskās spēlītes. Prāti ir tik vijīgi, ka tie šādās situācijās, kad "veicas" (jo esam mūziķi, tāpēc varam par to runāt; vismaz tas ir jāiemācās agri vai vēlu - nemīzt no sevis; un, ja esi izteikti latenti homoseksuāls - nemīzt no savas latentās homoseksualitātes, jo 95% cilvēku pēc idejas tāpat pohuj) verbālajā komunikācijā, var radīt ilūziju, ka šīs komunikācijas subjektiem ir jāturpina komunicēt a priori, jo tā ir bijis un tā tam arī jābūt. Bet patiesībā es uzskatu, ka mums biežāk būtu jāpārvērtē tas viss. Jāpārdomā, vai līdz šim domājām pareizi. Pareizi? Riiiiight. Redziet, cik ļoti sapista ir mūsu valoda - un mēs vēl gribam atļauties tādu luxury kā atklātu komunikāciju. Vispirms taču ir vajadzīga spēja un vēlme empatizēt/saprast, jo pretēji atlikušais mūžs tiks pavadīts mazā, pašizveidotā virtuālā pasaulītē, cīnoties ar neesošiem papīra tīģeriem un, nezinu, atgriežoties pie banālākā - bēgot prom no savas seksualitātes, piemēram. Cilvēkiem tiešām šķiet, ka viņi ir spējīgi aizbēgt no sevis? (muļķīgi smaidu)

Man nav bail no pārmaiņām. Un vismazāk man ir bail no kaut kā, ko esmu sajutis dažā labā cilvēkā, ar ko ilgi esmu spēlējis kopā - tādas kā bailes, ka "labākais ir garām" vai ka "esam izsmēluši sevi". Šīs bailes parasti ir vienkāršu kognitīvo aizspriedumu sekas. Cēloņi? Viens, vai nu cilvēki pēdējā laikā muzikāli nekomunicē tik intensīvi, vai varbūt problēmcilvēks šoreiz ir cilvēks, kurš vienkārši pēc dabas ir ļoti jutīgs, līdz ar to ar viņu jācenšas komunicēt atbilstoši (lai gan es teiktu, ka tā ir jākomunicē ar visiem cilvēkiem - empatizējot, cenšoties izprast; gluži kā ar mūziku, ko vēl veido). Otrs, kāpēc viņi to nedara (nekomunicē "atbilstoši")? Varbūt viņi nemāk. Tas ir normāli. Protams, ka ticu bezrobežu stulbumam un izteiktam smalkuma izjūtas/empātijas trūkumam cilvēkos - tas ir gan novērots, gan izjusts uz paša ādas (vizualizēju "Fight Club" ainu ar sārmaino ķīmiski apdegušā skūpsta vietu uz rokas), un tāpēc no manas pasaulītes ir ekskomunicēti šādi tādi cilvēki. Šeit gan jāpiebilst, ka no grupas pasaulītes, ar nosacījumu, ka grupa ir līdz šim vai kādu brīdi iepriekš aktīvi un ļoti optimāli strādājusi (nosacījums svarīgs, jo, ja viņi skan sūdīgi, un tā katru reizi bez progresa pazīmēm, tad gan būtu "to man up" [kā to latviski pateikt, nezaudējot vārdu "man"?] jāpārtrauc) nedrīkst notikt šādas ekskomunikācijas un banošanas. Visgļēvākie un pretīgākie ir cilvēki, kuri spēj pastāvēt par sevi tikai situācijās, kur viņš/-i runā "mēs" jeb "grupa" vārdā - kad kāds to dara vienpersoniski (bezmazvai sanāk, ka šāds cilvēks iztēlojas, ka: a) viņš ir ze grupa, līdz ar to viņš Hitlera priekšā ir neaizvietojams, un grupa bez viņa pārstātu eksistēt, jo visiem būtu pohuj visticamāk, b) viņš ir vienkārši apjucis, samulsis, nobiedēts vai ļāvies, ka viņu nokaitina tik ļoti, ka Hitlera priekšā viņš nespēs rast neaizvietojama cilvēka tēlu (kas patiesībā nemaz nav tik sūdīgi, ja zinat, par ko es); Jā, jo vairāk rakstu, jo spēcīgāka pārliecība, ka nespēju rakstīt bez (nosacītas) beztēmas piesaukšanas. 

Ar to visu es nekādā gadījumā nevēlējos vēstīt, ka kaut kādā mērā TIEŠI vēlos apkarot cilvēku aizspriedumus. Hah, tas tik būtu Donkihotisms varens! Ulvis pret aizspriedumiem (kognitīvajiem, ja?!)! Nē, man ir pofig, jo es pazīstu arī diezgan inteliģentus cilvēkus, kuri arvien un arvien, atkal un atkal iebrauc tajā pašā kognitīvajā(-jos) aizspriedumā(-mos), lai gan mēs jau sen par to esam daudz reizes runājuši. Vispār tā ir skumja sajūta - kad tu centies kādam palīdzēt, bet viņš nesaprot ne gluži, par ko ir runa, bet gan definīcijas. Un tad, kad tiek izskaidrotas definīcijas un sniegti kvalitatīvi (cik vien spēju) piemēri, un ir pagājuši dažreiz pat faking gadi, un nekas nav mainījies galvenokārt tāpēc, ka šo "proaktīvo" argumentu autors esmu es (tikpat labi - jebkurš cits lohs), un mani daži cilvēki joprojām uztver tā, it kā viņiem un man atkal būtu 18. Pārfrāzējot - es tomēr savu dzīvīti pēcpubertātes vecumā biju novedis tik tālu un tik zemu, ka, jāatzīst, tikai pēdējos gados jūtos atkopies (ir citas problēmas, bet tas viss ir sūds, salīdzinot ar manu bijušo, pēctīņa vecuma asociālismu, nihilismu, naidu pret triviālām lietām, kas, piemēram, man tiek (tika) iebāztas acīs, man pašam negribot (vai vēl labāk - novēršoties). Protams, ka neviens negrib redzēt/dzirdēt/apzināties, cik liels morālais kroplis viņš ir, es arī negribēju, taču, lai turpinātu jeb sāktu dzīvot, nevis eksistēt vai koeksistēt (kas ir savā ziņā pretstats dzīvošanai), tam bija jānotiek. Dažreiz, nē, nereti ir jānotiek ļoti neērtai konfrontācijai, lai cilvēks saprastu, cik liels teen sicko viņš patiesībā ir vai bija. Atkal jau pamatīga novirze no sākotnējās tēmas.

Tas nav slikti. Tas nav arī labi. Nav šādu jēdzienu, ko attiecināt uz komunikāciju vai tās problēmām, kas spētu šīs problēmas padarīt uzskatāmākas "vienkāršu cilvēku valodā". Var teikt, ka tas vienkārši ir ļoti skumji - redzēt to, kā cilvēks cenšas un kā viņam nesanāk, redzēt nevajadzīgas ciešanas. Kāpēc es neiejaucos - kāds varētu vaicāt - nu, ja jau tik labi zinu, par ko ir runa? Tā tikai izklausās, ka esmu par to pārliecināts. Esmu tāds pats kā tu un es - mani arī ikdienā pavada šaubas, bailes, pašinducētas ciešanas un prieki - viss tas pats, kas tevi. Pieņemu, ka atšķirība starp mani un tevi slēpjas tikai kaut kur in the eye of beholder - pašā kaktiņā, kur to nemaz nevar izkasīt ārā, lai arī cik ļoti niezētu un kņudētu. 

Visdrīzāk jau nekādas fundamentālas atšķirības starp mums nav. Vismaz es neko tamlīdzīgu nekad neesmu sajutis. Jā, es visu dzīvi (kopš early teens) esmu bijis ļoti slikts draugs citiem, jo savas pašpietiekamības dēļ varu vienkārši dekādēm ilgi pūt, pelēt un pārakmeņoties, ar saliektu muguru pie datora, gultā vai, ejot pa ielu (man patīk iet pa ielu). Nopietni - man, teiksim, nav draugu. Ir daudz, daudz pazīstamu cilvēku, kuri man patīk, taču es negribu viņus saukt par draugiem, jo tad uzreiz jūtos, it kā starp mums pastāvētu zināmas obligācijas, kas man ir jāpilda. Un viņi mani noteikti nesauc par draugu, jo es, piemēram, neatceros, kad pēdējo reizi būtu bijis kādā dzimenītē vai tamlīdzīgā pasākumā. Man jau nav pretenziju, vienkārši dažbrīd bail, ka es neizturēšu vai arī ka mani neizturēs (bet neizturēšana/nesaturēšana tikai pārpratumu gadījumos).

Atkal pārlecam uz priekšu nākotnē. Esot tur (vai vismaz izliekoties), vienīgais, ko varu teikt, ir tas, ka, ja izbeidzas gandžons, tad gan mans nepacificētais prāts meklē mierinājumu kur citur (parasti verbālā vai fiziskā komunikācijā, vai, ja nav cilvēku - garā, garā vienpašā pastaigā). 

Vienmēr, kad esmu centies palīdzēt kādam ne-sieviešu dzimtas pārstāvim (jā, līdz šim es neesmu ne ar vienu vīrieti tik intīmi komunicējis, ka "pie reizes" varētu palīdzēt), esmu saskāries pārsvarā ar klaju neizpratni, nepatiku, nelielu šoku un novēršanos. Slikta metodika varbūt? Jā, par to arī esmu domājis, jo man ir daži draugi, kuri man bieži atgādina, ka nevajag skatīt šo pasauli caur savu prizmu, jo man "tā ir nedaudz citādāka". Sākot kaut vai ar to, ka savu apzinīgo vecumu (pēdējos 5 gadus) esmu pavadījis, izsakoties tā mazliet skarbāk pret sevi - nedarot dzīvē neko, kas būtu uzskatāms par "produktīva darbība" vai "rīcība ar skatu nākotnē". Mūzika neskaitās, jo tā ir beznosacījuma. Tā nekad nav skaitījusies pie šādām "parastām cilvēku lietām". Ne-kad.

 

Saprotams, lielākā daļa cilvēki to nespēj sagremot ("Kā, tu nestrādā?! Kur tad tu dabū naudu?!" - visbanālākais no scenārijiem). Un tas ir normāli. Es nekad, nekad neesmu to uztvēris un necenšos to uztvert kā kaut ko, kas vērsts pret mani negatīvā vai pat pazemojošā formā. Galvenokārt tāpēc, ka jau pāris reizes tam visam esmu gājis cauri, nu, piemēram, kad 14. gadu vecumā (pēc nedēļu ilga vegan experiment un pēcāk esošās levitācijas un viegluma izjūtas) tapu par vegānu un tad, pirms gadiem 5 vai 6, par veģetārieti, kurš pohujā ēd zivis.

Kāpēc man būtu jārūp (ikdienā jāuztraucas) par tiem stereoīdiem un hormoniem, ko uzņemu savā trauslajā sistēmā, draudzējoties ar novārgušiem, nomocītiem lopiņiem un ēdot no viņiem rūpnīcās uztaisītus (jā, uztaisītus) pusfabrikātus un ne-tik-pusfabrikātus? Kāpēc man būtu jārūp tam, ka nosacīti regulāri "degradēju" sevi ar substanču palīdzību? Jo es vēlos būt goda pilsonis un justies par to lepns? Vai varbūt es vēlos nodzīvot līdz mūža vecumam, redzēt, kā izaug mani bērni un mazbērni? Nu, vispirms apprecēties, protams. Get a steady life and stuff. Es atvainojos, bet es šajā rindkopā nespēju neņirgāties. Kāpēc? Tāpēc, ka nevienam nemaz nav nekādu sūda mērķu (atskaitot klīniski apsēstus cilvēkus, kuri, līdz ar to, nepieņem "viedokļu plurālismu"). Ja mums patiesi būtu kaut cik "jēgpilni" (attiecībā uz sevi/citiem) mērķi, tad mēs nedzīvotu CCTV-watch-more-TV pasaulē, kur pat vieni no maniem tuvākajiem biedriem pilnībā izbauda šīs pasaules augļus, lai gan paralēli kunkst par to, cik liekulīgi tas viss ir. Okej, šeit gan jāpiebilst, ka es ļoti respektēju tos cilvēkus, kuri vismaz neliekuļo šajā ziņā - nav svarīgi vai savas neprašanas vai šķīstās sirds dēļ. 

"Kā, tu nestrādā?! Kur tad tu dabū naudu?!" ir savā būtībā identisks jautājumam "Ko tu vispār ēd, ja jau neēd gaļu?!" Princips ir viens un tas pats. 

Jāpiebilst, ka agrāk, kad biju mazāks un stulbāks, tad gan, khm, korelēju (iepatikās šis vārds, tāpēc atļaujos to lietot nepareizi) šad tad par šīm un tamlīdzīgām tēmām. Jūs nespējat iedomāties, cik daudz reizes man ir nācies pamatot ko tik idiotisku kā noteiktu produktu nelietošanu. Nē, tiešām, jums šķiet, ka spējat, bet jūs nespējat. Cilvēki brīžiem ir tāds sūds. Bet ne šobrīd. 

Pats skumjākais un reizē smieklīgākais ir tas, ka es tiešām gandrīz visu skatu caur savu prizmu, un tas, ko es redzu, man liek justies skumji; duālisms manī - apzinos informācijas drošticamības problēmu, taču paļaujos uz izjūtu, neturpinot iepriekš aizsākto informācijas analīzi. Jā, tie parasti ir mazišķi cilvēki, sliekaini, slienaini, glumi un lienoši, prātā tikai viens - sava ego materiāls apmierinājums. Man arī patīk justies labi. Un tev arī. Taču tas, ar ko esmu saskāries pēdējos gados, ir vienkārši diezgan slimi. Tuvi cilvēki, kuri joprojām lieto tādas bērnišķīgas metodes kā atriebība vai aizvainojums. Tuvi cilvēki, kuri dzird, kā tu runā, bet vispār neklausās vārdos "jo runā taču Ulvis" (smejos). Vot tādas, lūk, ir manas dzīves mazās galējības - noteikti cilvēki manī ir atraduši miera salu, klusu arhipelāgu vai tektoniski noslēgtu mazas, vulkāniskas Klusā Okeāna salas iemītnieku modernās pasaules nesamaitāto cilvēciskumu. 

Šoreiz, izņēmuma kārtā, es neminēšu ne vārdu par to, ka "es taču arī esmu slikts cilvēks". Smieklīgi, bet, jau gadiem ilgi spēlējot ar citiem ar atklātām kārtīm (var teikt, ka tikai tā), cilvēki joprojām gaida no manis tādu kā priekšvārdu, pirms sāku viņiem kaut ko skaidrot - tādu kā attaisnošanos viņa priekša par to, ka es vispār te esmu un kavēju mums abiem laiku. Mazliet pārspīlēju par to laika kavēšanu, bet tāda sajūta ir. 

Pirms noslēdzu šo neauglīgo postu, vēlos piebilst īsi par sajūtu. Precīzāk - izjūtu. Kāpēc esmu diezgan atkarīgs no subst.? Neesmu bijis pie psihes speciālistiem, atskaitot manas regulārās vizītes pie narkoloģes (reizi 2 nedēļās), kas, godīgi sakot, ir vienmēr ļoti gaidīts pasākums, jo tas taču ir tāds kaifs - beidzot nomest pilnīgi jebkuru iespējamo masku un runāt ar otru cilvēku atklāti, saudzīgi, sirsnīgi - Īpaši (can't stress this enough), ja šis cilvēks tev varētu būt soģis (jo Banānrepublikā substanču atkarība joprojām tiek ārstēta vai nu ar dūri un cietumu, vai arī ar citām, pretīgākām "viltus" metodēm kā, piemēram, Jēzus metodi (jeb "runā daudz par Bībeli, un viss būs okej, vecīt - visi tevī klausīsies, un tu būsi Vadonis!"). 

Ir tāds aplams teiciens - don't fix what's not broken. Aplams, jo "not broken" var taču būt "broken" agregātstāvoklis. Stulbā valoda un stulbie cilvēki, bļ. 

Labi, dodos pastaigā pa burvīgo dušu!

Jauku dienu.

P.S.

Nevaru izturēt, ka katrā otrajā teikumā vēlos rakstīt angliski. Bet tas laikam ir normāli, ja vairākas dienas nosēdi mājās, un vienīgā kaut cik ekspresīvā komunikācija noris caur TeamSpeak3 ar angliski runājošiem somiem, zviedriem, norvēģiem, bijušajiem dienvidslāviem, relatīvi patīkamajiem britiem un pretīgajiem amīšiem/krieviem (neticēsiet, cik abi ir patiesībā līdzīgi!).