- 2/11/14 05:09 am
-
tā LV kontekstā ir zudusī paaudze, visnotaļ.
tas ir labi, ka māci. nē tiešām. bet, ceru, ka metode ir atbilstoša viņu personībām. jo metode bieži vien ir svarīgāka (as in - tā vispār nosaka to, vai cilvēks mācīsies). jā, tas ir žēl, ka mani vecāki nesaprata to, ka vissvarīgāk ir mācēt mācīties, nevis kaut kāda iekalšana vai kas tāds. man nekad netika skaidrota jēga, koncepts, idejas būtība. es domāju, ka, būdams apķērīgs bērns, es to tiešām būtu sapratis. kaut daļēji. vismaz man prieks, ka vecāki attīstās, un, cerams, katra paaudze kļūs arvien pašapzinīgāka jeb pašnoteicošāka tieši zināšanu, pašapziņas, intelekta sfērā. brīžiem šķelmīgi kļūst, iztēlojoties, cik daudz nosaka audzināšana. un žēl, ka šim vārdam ir slikta noskaņa, pateicoties nebeidzamajai spējai uz kognitīvajiem aizspriedumiem.
uh, es esmu studējis jurisprudenci. vēsturi - tik cik tiesību vēsturi un tās filozofiju kursā, kā arī mūsu valstiņas tiesību vēsturi (kas sevī lielā mērā iekļāva psrs tiesību vēsturi).
es teiktu, ka 98% zināšanu esmu ieguvis internetā, kārtējo reizi atvēris 100 tabus ar dažādām interesantām lietām. piemēram, tā pati wiki - es zinu, ka tas nav diezko credible avots (lai gan pārsvarā ir, tomēr var uzrauties), bet es riskēju, jo tā ir vieglāk. ļoti haotisks pseidoautodidaktisms. jo vēsture nav mana interese - tas ir kas tāds, bez kā zināšanas es justos tik sasodīti apdalīts un samulsis kā tādā spēlē, kur mani iemet, tikko pamodušos, un liek spēlēt bez jebkādu noteikumu zināšanas. vēl man šķiet, ka zināt vēsturi (smieklīgi vārdi - zināt vēsturi; pārfrāzēšu: zināt likumsakarības un cēloņsakarības, jo tās atkārtojas, un nosacījumi bieži vien ir identiski), ir modernā cilvēka privilēģija, no kā atteikties nozīmē apzīmēt sevi ar "vispārēji ignorants" zīmi. that said, man nav pretenziju pret vispārīgu ignoranci cilvēkos, ja vien viņi nesāk murmulēt par politiku vai diskutēt par cilvēktiesībām and shit. tad gan man ir kauns par viņem.
nekad neesmu izlasījis nevienu vēstures grāmatu, atskaitot romantisko literatūru bērnībā par konkistadoru iekarojumiem (arturs lielais?), pirātiem un tādām lietām.
būtībā jau mani ievelk tajā visā izklaides aspekts - vēstures romantizēšana (pretstats zinātniskajai metodei). pārsvarā visu informāciju iegūstu, sākot lasīt rakstus par ieročiem, kariem, stratēģijām un taktikām un tamlīdzīgām lietām, lēnām nokļūstot līdz personāžiem vai sociumiem, grupējumiem, organizācijām. smieklīga metode.
kāda ir tava saistība ar vēsturi?