- no vispārīgā uz triviālo
- 2/4/14 11:19 pm
-
Cilvēki tiešām notic iluzorajai, virtuālajai, šķietami idealizētai, taču ļoti selekcionētai, rūpīgi viņiem pagatavotajai pasaulei, kas, piemēram, ir feisbuks un dažādi seriāli, kā saturs ataino romantisku sadzīvi, rādot pārsvarā tikai pozitīvos dzīves aspektus. Ja uz kaut ko pietiekoši ilgi skatās, tas iespiežas atmiņā.
Un tas patiesībā ir sasodīti baisi kaut vai tāpēc, ka cilvēks (meitene), ar ko tu vēlies parunāt, var izrādīties ļoti... dumjš(-a). To ir grūti definēt, un es pat negribu, tāpēc par vārda nozīmi iztēlojos esam, ko vēlos.
Es nekad neesmu sapratis, kā komunicēt ar mazliet dumjām meitenēm. Ha, tikai nevajadzētu pārprast. Manā komunikācijas lokā tādu nav bijis vairākus gadus. Un tas man interesē tāpēc, ka man tiešām patīk piekļūt cilvēkiem, kuriem es ļoti vēlos piekļūt (teiksim, ja izskatās tik sasodīti labi, ka tas skaistums jau izpaužas tā pielūgšanā, bezmaz pietātē pret dabas mākslu). Piekļūt man patīk tikai ar vissirsnīgākajiem nolūkiem, tā kā man var stāstīt visu ko par to, kā komunicēt ar dumjām meitenēm. Jo varbūt es kā varu palīdzēt. Gribas ticēt, ka dažreiz cilvēks nemaz nav dumš, viņš vienkārši ir pietiekoši ilgi spoguļojies vienā un tajā pašā tēlā, nav izkļuvis ārā no kāda posma, ah, vispār simtiem variantu, bet tomēr gribas noticēt tiem, kas šķiet atrisināmi tā sirsnīgi pakomunicējot.
Manī laikam ir vēl daudz, daudz vietas dumjībām. Laikam.