- 7/16/13 12:06 am
-
Mēs runājām kā draugi, apstājušies vienā no simts pilsētas krustojumiem. Taču brīdī, kad centos izsekot sarežģītākam domugājienam, es viņa sejā ieraudzīju nāvi. Pār muguru pārskrēja auksti sviedri, es saminstinājos, sāku mīņāties, it kā man pēkšņi kaut kur būtu jāskrien un beigu beigās tā arī viņam to nepateicu. Un ātri pazudu. Jāpiebilst, ka vienkārši ir tā, ka manā dzīvītē ir sanācis, ka man ir pārāk laba priekšnojauta par dažādām lietām. Es to saucu par savu sievietes intuīciju. Bet mans gļēvums ir lielāks (labāks?). Un vispār man nepatīk uzbāzties cilvēkiem, sakot: "Eu, vecīt, man ir tāda juška, ka šī ir pēdējā reize, kad runājam."