- par dabisku tukšumu kā patīkamu bezlaika vēstnesi
- 5/5/13 02:55 am
-
Mans šī brīža garīgais un tāpēc arī sociālais nogurums man šķiet diezgan pamatots. Tā parasti ir pēc tādu subjektīvu patiesību atklāšanas un personības šķautņu nostabilizēšanās (jebkādas idejas ietekmē - galvenais manis gadījumā ir neuzspiesta un "neitrāla" ticība tai; es cenšos būt "neitrāls" jeb cenšos domāt par šo jēdzienu (attiecinot to uz ļoti plašu sfēru- gan komunikācijā ar citiem, gan ar sevi) laikam, lai kompensētu savu relatīvi īslaicīgo aizrautību, ar kādu es spēju pievērsties lietām. Par laimi arī īslaicīgumam nu ir radies kompensātors, kā novērots pēdējā pusgadā - es tagad varu atkal un atkal aizrauties ar vienu ideju, pieņemot, ka starp pirmo un otro aizraušanās posmu ir pagājis kāds brīdis. Dažreiz pietiek ar divām, trim dienām. Dažreiz ar diviem, trim mēnešiem vai pat gadiem. Idejas parasti ir par cilvēkiem vai ar viņiem saistītām lietām (prātu, domāšanu).
Un jāsecina, ka, jo vairāk domāju par domāšanu, jo vienkāršāka (praktiskajā, nevis teorētiskajā ziņā) un "laimīgāka" man šķiet mūsu eksistence. Eksistence nevis kā mūsu veikto procesu kopums, bet gan kā indivīda apziņas status quo - tā izveidotajiem principiem, kas sargā cilvēka tagadējās (jā, cilvēks var krasi mainīties, ja runājam par attieksmi pret lietām; ļoti krasi) "vērtības". Vērtības kā vārds, kas sevī ietver visu, kas cilvēkam šķiet pareizs vai nepareizs, skaists vai neglīts, gards vai pretīgs - visas dzīves melnbaltās lietiņas, kas, cilvēkam neapzinoties, valda pār viņa izvēlēm gan ideju pārspīlētās polarizēšanas dēļ, gan dabiski veidojušā aizsprieduma vārdā.
Ar vārdiem "mūsu eksistence - laimīgāka" es visticamāk gribēju pateikt, ka, lai arī visi mēs saprotam, ka ir sasodīti neērti, es tomēr esmu radis, kā man šķiet, diezgan drošticamu un pēc-labām-lietām un uz-harmoniju-un-laimi vērstu personības šķautnīti. Drošticamu kā tādu, kas labi spēj pamatot sevi "pari par sevi". Domājot citādi, varētu teikt, ka ir izveidoti miljons aizspriedumi, kas šo manu "apziņas sistēmu" padara grūti uzlaužamu, un tāpēc mana personība līdz kaut kādam brīdim būs pavērsta izteiktāk pret dzīves piesaukto pozitīvo un patīkamo pieredžu spektru. Un tāpēc arī jūtu pret sevi iepriekš piesaukto pienākumu - man ir jākompensē sava paredzamā, bet tomēr negaidītā aizraušanās ar bulšitu (jeb substanci, no kā es izvairos visvairāk). Jāpiebilst, ka bulšits ir tikai sekundāra (tomēr svarīga) lieta. Pirmā tomēr paliek aizraušanās, kas in general ir ļoti pozitīva lieta (jo tendēta būt ar zināmu abpusējību, un atklāta komunikācija ar cilvēkiem ir milzīga bauda, kurai iesaku pieskārties tikai tad, ja nav bail no savām vēlmēm).
Nepārlasot šo par-sevi sūdu, beigšu šeit. Ahhhhhhh.