- 4/24/13 03:51 am
-
Pilsēta Radviliškis (smieklīgs, grūti izrunājams, tāpēc grūti iegaumējams nosaukums, ko nekad neatcerēšos) bija atsvaidzinoša. Tā atrodas 20-30 min autobraucienā no Šauļiem, tāpēc to var uzskatīt par tādu kā piepilsētu (ar savu skolu, town hall, utt.). Milda, kā ekspektēts, bija sirsnīga. Viņa ir izaugusi par skaistu un diezgan gudru meiteni. Žēl, ka, kā vairums meiteņu, viņai ir ļoti nopietnas problēmas ar pašapziņu. Bet man bija prieks palīdzēt. Man vienmēr ir prieks palīdzēt. Jo man tiešām nepatīk, ka vai nu kaut kādu lohu dēļ vai arī vienkārši stulbas ģimenes vai stulbas spējas sev iegalvot kaut ko ļoti labi - ka tā dēļ cilvēkam ir jādzīvo dzīve, kas nav tik baudāma, kā tā, kurā cilvēka pašapziņa ir "normāla". Biju priecīgs, ka viņas vecākiem sanāca labi izlikties, ka manis nav - es kopā 2,5 dienu laikā pateicu 3 vai 4 frāzes.
Jā, man biežāk ir jāizraujas no Latvijas. Jūtu, ka tas ir ļoti veselīgi. Mana apziņa un gars jūtas vieglāki, tomēr prāts ir tāds diezgan ass un labi koncentrēts, jo visa komunikācija norisa angliski (es 1. dienā, kad viņa mani pamodināja, teicu latviski: "Sasodīts, cik labi es izgulējies. Kā jūties tu?" un tad apstulbu un sāku zviegt). Es tik neticami labi sajutos, kad man bija 40 minūšu brīvbrīdis, kamēr M ciemojās pie savas mātes, kura ir zobārste. I fucking wrote poetry. Tas laiks ir kā tāds fucking good poem. Divas tualetes, viena līnija, mazliet paranoja, kas ātri izzuda, krekls ar atrotītām piedurknēm un atpogātām 2 augšējām pogām, jo ir sasodīti karsts (nodomāju tobrīd - sasodītais kontinentālais klimats, gan jau tas ir man vairāk radīts, nekā piejūras), totēmisks parks jeb parks ar totēmiskām figūrām (piemērs: http://i.imgur.com/rIPPNbB.jpg), kas ataino lietuviešu koalīcijas uzvaru 1410. gada kaujā pret teitoņiem, un tas viss mazliet izmircis pavasara ūdentiņā, fonā mazpilsētas jaunatne, kas nodarbināta pozitīvi un proaktīvi - skrien, lec, spēlē basketbolu. Daži, sasēduši parciņā netālu no manis, dala Lays zaļo čipsu paku un 1,25 l orģinālo kolu. Milda teica, ka viņu vidū esot trends, ka sporta nolūkiem tiekot izmantots jebkurš atrasts objekts vai jebkura vieta, respektīvi, trepes ir jauns izaicinājums un soliņu rinda - jaunas barjeras, kas jāpārvar. Tas, šķiet, ir daudz labāk, nekā dzert (kas ir tipiska, cilvēciska alternatīva, ko jauniešiem darīt mazpilsētā). Kaut kā likās, ka pilsētvide ir daudz sirsnīgāka un, liekas, cerīgāka, nekā Latvijas mazpilsētu drūmā izjūta. Nav tā sajūta, ka visi steigtos to pamest. Tomēr tas neizskaidro, kāpēc, ja pareizi sapratu, Lietuvā ir visvairāk pašnāvnieku per capita iekš ES. Bet varbūt es neesmu īpaši pievērsis uzmanību Latvijas mazpilsētu videi. Tomēr esmu dažas vietas "izjutis", teiksim, braucot cauri Olainei (sveika, Alisīt, kā derpresija?).
