pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

komentārs kļuvis par postu; par kristietības bulšitu
2/15/13 05:21 am
Par to pašu kristietības tēmu (man sagribējās rakstīt).

Cilvēks kirkegors konstatē Ingmara vārdus "Bērniem reliģiskie priekšstati ir jāpasniedz kā nepatiesi (?)" un "Reliģiozi vecāki atņem saviem bērniem iespēju justies brīvi un skatīties uz pasauli atvērti."

Un tad uzdod jautājumu "Tas nav aizvainojoši pret šādiem vecākiem?"

Izdomāju, ka atbildēšu viņa vietā. Jāpiebilst, ka joprojām neesmu izlasījis rakstu.

Uzskatu, ka tas nav aizvainojoši inteliģentam kristiešu pārim ar bērnu, jo viņi apzinās, ar ko inteliģentajai ne-reliģiozo cilvēku grupiņai asocējas kristietība un kristieši - ar dogmām, meliem, nepatiesas informācijas sniegšanu (nepatiesas tādā mērā kā objektīvas, zinātnieku atzītas). Un tas patiesi nav veselīgi, ja bērns tiek pakļauts šādām lietām jau no piedzimšanas, jo tiešām tiek palielināta iespēja, ka viņam kāds sāks "likt pareizi domāt" brīdī, kad viņš sāks domāt pats, brīdī, kad viņa spriestspējai ir jāļauj atplaukt un kļūt par ziedu. Kristietiskā audzināšana noliedz atklātību un manipulē ar bērna instinktiem un bailēm, sakot, ka viņš nonāks ellē, ja darīs sliktas lietas. Iedomājieties, kas bērna iztēlē ir elle. Tas ir pizģets. Un tāpēc bērns totāli var kaut kur iesprūst. Viņš var aizbēgt, bet baiļu dēļ, iespējams, vēlēsies atgriezties. Jūs taču zinat grāmatu "Bērnības (nozīmīgā) loma cilvēka dzīvē". Ja nē, tad sarakstiet tādu.

Aizvainojoši tas ir vidusmēra dumjajam kristietim, dogmatiskajam suņukam, cilvēkam, kurš tic savas draudzes mācītāja apgalvojumam, ka zeme ir plakana un ka mēs neesam evolucionējuši, un tā tālāk.

Tas, ka arval tas šķiet aizvainojoši, nozīmē, ka viņš vienkārši ir mīkstais. Nē, pavisam nopietni. Vai arī tas nozīmē, ka viņš ir totāls pseidointelektuālis. Bet es kaut kā sliecos vairāk uz pirmo.

***

Vēl maza piebilde par arval postu. Smieklīgi, ka kristieši tiek salīdzināti ar resnajiem. Viens ir ticības jautājums, bet otrs - slikta diētas, iedzimtības, vielmaiņas vai slimības. Salīdzināt jau var visu, bet cik ētiski tas ir? Resnais lielākoties var nomest svaru, bet vidējais kristietis taču nevar tā pēkšņi izdomāt - o, nu, davaj, es tagad pārstašu ticēt dogmām, iešu studēt gudrajā universitātē un būšu pēkšņi gudrs. Vismaz man šķiet, ka cilvēki nav spējīgi tā pēkšņi sevī apzināties nenormālu potenciālu. Ja viņam tāds ir, tad viņš noteikti jau sen nebūtu kristietis. Es nepazīstu nevienu inteliģentu cilvēku, kurš visu mūžu būtu bijis kristietis. Tie, kuri parasti ir tie "inteliģentie" kristieši, ir parasti inteliģences atgriezumi un atkritumi, kuri, cietuši šādi vai tādi skarbajā cold fucking reality, pievēršas kristietības sūdam tāpēc, ka tas ir stilīgi un tomēr tur ir zināms miers, ko viņi nespēj sasniegt paši, izmantojot savu superior intelect. Diezgan skumji un nožēlojami. Skumji, jo viņi ir mani brāļi, cilvēki, un es vēlētos, lai viņi domā un viņiem ir labi. Nē, tiešām. Mans posts nav ar nolūku nopelt kādu, bet gan drīzāk tas ir provokatīvs, jo es visvairāk vēlētos, lai šie cilvēki tiešām aizdomājas. Es zinu, cik grūti ir pārdomāt to, kam tu tici visvairāk. Bet tas dažreiz sevis vai vēl svarīgāk - savu bērnu - labad ir jāizdara.