- par sievietēm un attiecībām, mazliet
- 7/1/12 04:34 am
-
Man nepatīk, ka vīriešu aizspriedumu dēļ sievietes lielākoties pašas sev mīlējoties nepalīdz ar pirkstu (protams, tas nav obligāti, bet dažreiz ir jauki vai pat nepieciešams). Viņas tomēr vislabāk zina sevi un to, kā sev sagādāt baudu. Un tas lielākoties ir liegts pārsvarā tāpēc, ka vīrietis it kā nodomās, ka viņš nav spējīgs apmierināt sievieti, un psihologi runā, ka tas izraisot daudzas problēmas. Un pat ja viņš tiešām nav spējīgs - tad vēl jo labāk, jo sieviete kļūst apmierinātāka, nekā iepriekš. Un tas ir tik sasodīti egoistiski liegt kādam baudu tikai tāpēc, ka tu pats vienkārši nespēj izjust sievieti, nespēj apbrīnot ar rokām un pirkstu galiem viņas ķermeni, knapi pieskaroties, pirkstiem slīdot pāri viņas burvīgajām līnijām, ar mēles galiņu aizskarot piebriedušos krūšu galus, tad izbaudīt viņas ķermeni ar plaukstām, savu ķermeni vai kā citādāk, glāstot to ilgi, pamasējot saspringtās vietas un tad skūpstot visu, visu ķermeni(un tad visbeidzot nodoties tam, kas ir "pisties->beigt), bet vēlies tikai beigt uz viņas mākslīgo dibenu vai pupiem, vai arī sakrāsoto seju (jūs saprotat, par kādām sievietēm runāju). Jā, tā ir cilvēces traģēdija jau kopš senatnes. Un tikai relatīvi nesen, kopš cilvēki par seksu runā atklātāk, viņi ir arī sākuši apspriest šo tēmu. Es atzīšu, man ir problēma, jo es vēlētos kaut es arī spētu tā kā citi - būt spējīgs 'vienas nakts sakariem', bet man vajag emocionālo saikni, un es zinu, ka viņai (baudas labad) arī labāk to vajag. Varbūt smagā reibumā būtu vienglga, bet man smags reibums neinteresē arī.
Es par to rakstu, jo man izteikts šovinisms (un feminisms, izteikts) šķiet tik pat muļķīgs kā spēcīgs nacionālisms un tamlīdzīgs bulšits. Un vēl es ļoti, ļoti vēlētos, lai sievietes nebaidītos stāstīt par to, kas viņām patīk. Jo es jūtu un šur tur esmu pārliecinājies, ka viņām tiešām patīk daudz kas. Ar nosacījumu, ka viņa tev uzticās. Jo pretēji reti kura sieviete spēs atbrīvoties gan mentāli, gan fiziski un tāpēc gūt mazāku baudu. Kā arī mazāku interesi par kinky stuff. Tāpēc vienas nakts attiecības, manuprāt, ir bulšits. Teiksim, "žņaugšana". Mīlējoties klasiskā pozā - viņa apakšā, tu augšā, ar roku satver viņas skaisto kaklu un mazliet, mazliet saspied roku, palielinot intensitāti. Garantēts spēcīgāks orgasms, ja vien tu nespiedīsi ļoti stipri un nenožņaugsi viņu.
Un arī nelielu fizisku sāpju nodarīšana intensificē orgasmu. Bet ņemiet vērā, ka es runāju par gadījumu, kas ir tad, kad sieviete ļoti uzticās.
Man liekas, ka cilvēki par šādām lietām nerunā (un tas ir ļoti slikti, jo runa nāktu visiem par labu), jo:
a) viņiem ir bail dažādu iemeslu dēļ (slikta pieredze, psih.traucējumi),
b) viņi ir sev uzstādījuši perfekta prinča vai princeses nosacījumus, labi apzinoties, ka ir aptuveni 99,9% iespējamība, ka viņš/-a tādu nesastaps; būtībā arī cēlonis ir bailes no pirmās reizes (lai gan tas patiesībā nav nekas traks, modernajā pasaulē bērni ļoti tiek iebiedēti ar "pirmo reizi"),
c) cilvēki ir kautrīgi (bet apzinās, ka viņiem ir kaut kādi "fetiši"),
d) cilvēki netic, ka varēs, vai nav ieinteresēti sagādāt baudu savam partnerim; tas ir pats sūdīgākais variants, jo tas, šķiet, vairumam "partneru" iznīcinātu viņa baudu ievērojami; un neticēšana saviem spēkiem arī ir cilvēciska, tomeŗ muļķīga lieta, jo jebkurš cilvēks (pat ar mazu locekli; kaut vai neizmantojot to) ir spējīgs apmierināt sievieti ļoti, ļoti; vienkārši ir jāmīl sieviete, viņas izskats, procesa laikā vienīgā doma ir par to, cik viņa un tas, ko daram, ir burvīgi, un faktiski tā kā meditatīvi jāiegrimst tādā kā mīlēšanās transā. Tas ir tik out-world'ly, ka es varētu to pielīdzināt labām substancēm. Ak jā, šajā sakarā gribēju lauzt aizspriedumu par to, ka sekss definetly ir labāks par substancēm. Tiem cilvēkiem, kuri to apgalvo, iesaku pamēģināt heroīnu reizē ar amfetamīnu intravenozi (pats neesmu mēģinājis, bet esmu redzējis cilvēkus, kas injicē, un dzirdējis viņu stāstītās izjūtas).
Īsumā, es ar šo postu aicinu visus būt atklātākus, kaut vai tikai šajā jomā. Jo zināt to, kas patīk otram, taču ir tik labi. Kāpēc darīt to, kas otram ir vienaldzīgs vai pat nepatīkams? Tā bezmazvai ir vardarbība, leģitīma vardarbība, kas pastāv tūkstošiem gadu vīrieš-centriskās un tēv-centriskās pasaules ietekmē (kas tagad zūd).
Un vēl es par šo runāju, jo vēlos uzrunāt cilvēkus, kuri to nedara vai kuri baidās izmēģināt ko jaunu. Jo seksa esamība/neesamība un baudas apjoms ietekmē visu, visu tavu dzīvi - gribi to vai nē.
Pirms es pats tā kārtīgi izbaudīju attiecības, kur viens otram ļoti uzticās (arī seksuāli), es nespēju iztēloties, cik milzīgu poztīvu iespaidu šādas "inovatīvas" un ne tik metodes atstāj uz dzīvi. Pirmkārt, tu esi "laimīgāks", lai arī ko tas nenozīmētu. Otrkārt, lielāka vēlme komunicēt ar citiem. Treškārt, labāka spēja komunicēt ar citiem (mazāk kautrējies). Un ceturtkārt - huge fucking pleasure and fun. Priekš manis tas bija kā acu atdarīšanās. Es beidzot vairs nejutos neērti. Mana būtība netika ietekmēta krasi - joprojām esmu kautrīgs un baidos no meitenēm, kuras man ļoti simpatizē, jo es nespēju kontrolēt savas domas. Bet tagad vismaz es varu ar viņām komunicēt un neapjukt. Tas, protams, ir sīkums, salīdzinot ar pārējo, teiksim, ikdienas "pozitīvās izjūtas" palielināšanos vai ko tādu. Bāc, man dažreiz gribētos, lai visi, visi pasaules cilvēki (arī nesmuki un dumjie) sadotos rokās (metaforiski) un kārtīgi (ar atdevi un ieinteresētību) pamīlētos (neatkarīgi no seksuālās preferences). Tad pasaule tiešām būtu daudz, daudz labāka vieta, kur dzīvot. Vai ne?