manliekas šitā jūtas kādi 80% šīs paaudzes. vakar man bija pirmie foršie zsvētki manā mūžā - ar sievu atnākuši no darba, noguruši vēlu vakarā iedzērām pusglāzi vīna un uzdāvinājām viens otram dāvaniņas un bija tik drausmīgi jauki un silti un ģimeniski un bez visādām šmorētām cūku galvām, bezjēdzīgām vecāku pavēlēm un viņu stresiem, kas manī uzsūcas un beigās liek palikt vienkārši dusmīgam. man neliekas, ka zsvētki ir sūda svētki, manliekas tie ir ļoti forši svētki, tikai izpildījums ir dikti svarīgs

man vispār nepatīk svētki kā tādi. un, pateicoties savai ģimenei, es esmu cilvēks bez jebkādas ģimeniskuma izjūtas. man laikam svētkos visvairāk nepatīk to "obligātais" raksturs. daudz patīkamāk, man liekas, ir saņemt dāvanu un pavadīt jauku vakaru kādā pavisam parastā dienā, kad tas netiek ekspektēts. cilvēkiem jāprot svinēt ikdiena (tagad jau es izklausos pēc ziemassvētkiem).

ikdiena jāsvin ir, piekrītu, bet manliekas dzīve kļūst vienkāršāka un skaistāka, ja apzinās un pieņem sociumu un tā kopējos rituālus (jo senākus, jo labāk), kas savā būtībā ir nekas cits, kā sanākšana kopā un vienotība, kas man galīgi neliekas stulbi, bet jā, tas debilais obligātums nogriež visu skaisto, kas šādos rituālos ir meklējams, tāpēc mana recepte ir tāda, ka svinēt un atzīmēt, bet tā kā man pašam tas liekas pareizi un uzreiz izmainās pilnīgi visa aina priekšā