- par neko
- 3/30/10 01:48 am
-
http://www.timesonline.co.uk/tol/news/w
orld/europe/article6168959.ece
Es ticu, ka, ja man būtu iespēja iepazīties ar Abu Pušu argumentiem (nav pat svarīgi, vai runa ir par ASV un Irāku vai Krieviju un Čečeniju), tad terorisms manās acīs būtu normāla, leģitīma rīcība. Un, godīgi sakot, tā varētu būt arī šobrīd. Es cienu cilvēku spēju pretoties agresijai, pat ja metode, kā tas tiek darīts, ir galēji ekstrēma. By any means nesscesarry, tā teikt, līdz ar to Gadījums attaisno Metodi. Bļa, jo kas var būt vērtīgāks par brīvību? Pat šeit, sūda Latvijā, es brīžiem jūtos tā, ka, šķiet, teroristiska rīcība no manas puses pret Valsti kaut kādā mērā būtu attaisnojama. Bet tas nav svarīgi.
Faktiski Problēma (gan ASV, gan Krievijas) ir kā apburtais aplis, un tas arī to visu padara tik izmisīga humora pilnu. Jā, humors. Mirst cilvēki, nemirst cilvēki. Pagaidām tā ir statistika.
Sāksim. Viena puse (pirmie) uzskata otrus (otrie) par ļaunajiem. Bet otra puse uzskata, ka pirmie prettiesiski atrodas viņu zemē. Interesantākais, ka abām pusēm ir taisnība. Otro pretošanās metodes demokrātiskā (faktiskaja, vox mundi) sabiedrībā tiek uzskatītas par augstākās pakāpes pārkāpumu pret cilvēci - līdz ar to viņi tiek klasificēti kā absolūtie ļaunie, kas nahuj jāiznīcina, jo, saprotams, ar mežoņiem citādāk rīkoties nevar. Pat šajā absolūta humānisma pilnajā pasaulē ne. Savukārt, pirmie patiešām otro zemē atrodas bez jebkāda starptautiskajās tiesībās pieļaujama iemesla, kas otros apvelta ar dabisku cilvēktiesību pretoties jebkāda veida apspiešanai. Saprotams, ka otrajiem nav pirmo cienīgi resursi, ar kuru palīdzību viņi spētu pretoties eksistējošiem draudiem, savukārt, pirmie nereti izmanto pēdējā modes kliedziena nāvesizraisītājus, ar kuru palīdzību ļoti vienkārši var iznīcināt simtiem, pat tūkstošiem otro vienlaicīgi. Un, kā redzams, tiek pielietotas ne vien šīs metodes, bet, manuprāt, daudz krutākas metodes, kā "pulverizācija" (Čečenijas gadījums) un "piespiedu homoseksuālisms" (gan Čečenija, gan ASV teroristu cietuma intīmās afēras), kas ļoti labi parāda pirmo mentālo stāvokli - apbrīnojamas novirzes no tradicionālās izpratnes par to, kas ir humāni; līdz ar to var secināt, ka pirmie nav cilvēki vārda tradicionālajā izpratnē un ka nokaut viņus pavisam noteikti nav nedz slikti, nedz arī labi - analoģiski es to tulkotu kā izšaut vilkus, kas ir savairojušies pārāk lielā skaitā un apdraud tavus kucēnus. Vai tamlīdzīgi. Līdz ar to, redziet, draugi, terorisms, ja tā padomā, nemaz nav tik slikts. Protams, ka skumji ir redzēt raudošus baltos cilvēkus, kas skumst par, viņuprāt, absolūti bezjēdzīgā ciņā aizgājušajiem tuviniekiem, bet es šaubos, vai kāds no viņiem aizdomājas par to, kā tas ir, kad tavās majās ienāk kaut kādi džeki maskās, nolaupa tevi, neko nepaskaidrojot, uzdod jautājumus, uz kuriem tu, iespējams, nemaz nezini atbildes un beigās vēl liek pisties ar to otru džeku Abu Dalibu tikai tāpēc, lai paņirgātos par jums vai, nezinu, padročītu un aizsūtītu snapshotus ģimenei, ko parādīt visiem pie Pateicības dienas mielasta galda.
Iemesli, kāpēc otrie tiek uzskatīti par ļaunajiem mēdz būt visdažādākie. Un tie pat nav svarīgi. Vismaz mums, trešajām personām, nav. Un atkal atkārtošos - kas gan var būt svarīgāks par brīvību vai, nezinu, dzīvību, kas cilvēkam X tiek laupīta konkrētajā laikā un telpā? Liekas, nekas.
Mūsdienu humānisma izpratnē cilvēks ir tikai resurss. Vai nu veselīgs, ilgi dzīvojošs, rakstīt protošs un visādi citādi labi ieeļļots mehānisms, vai arī sūds. Gadījumā, ja tev sanāk piedzimt par otro, tad, fak, dzīve ir tik sasodīti netaisnīga; tas, protams, no mūsu, komforta cilvēku, skatu punkta. Godīgi sakot, es neko neredzu, nedzirdu, nejūtu, bet tā vietā tikai racionāli izfiltrēju informāciju un nonāku pie slēdziena, ka mēs dzīvojam pasaulē, ko, maigi izsakoties, varētu raksturot kā "pretty fucked up" (Lerija Deivida balsī).