- Laimīgās dekādes manefests (otrā rindkopa)
- 4/16/09 07:30 pm
-
Esmu pie Ritas un Elīnas (ja jau uzskaitījums, tad var arī pieminēt Jurģi, Aiju, Bumbieri un otru Elīnu, bet viņa ir kaķis. Bumbieris - suns.).
Ēdu poļu konservus "Skumbrija tomātu mērcē" ar siermaizēm, testēju Sony Sound Forge skaņdarbu māsterēšanas iespējas un vaibstos, domādams: "Bļ, cik pretīga zivs, tāda sīva un auksta, tas tak nav ēdiens!"
Uz brīdi ieslīgstu domās. Sāku domāt par badu. Atceros, ka vectēvs teica, ka kara laikā viņi dzēra cits cita urīnu. "Fui, urīns noteikti ir daudz pretīgāks par šo skumbriju", nodomāju es un laiski turpināju košļāt nu jau bezgaršīgo kumosu.
Reiz vectēvs man iesita pa pirkstiem, jo nebiju izēdis visu šķīvi. Tagad es viņam noteikti sadotu pa muti, jo man ir savi uzskati un sava vēsture, un savi principi, kas nav atvasināti no lauku darbiem, bada, kara un citām huiņām.
ESMU 90'to gadu bērns - cilvēks, kas bērnību izdzīvoja 90tajos. Antropostatistiķi uzskata, ka deviņdesmitie bija vislaimīgākais laiks bērniem. Ekonomiski, sociāli, tehnoloģiski, visādi! Dekāde uz mums, tās bērniem, atstājusi graujošu iespaidu - mēs esam, ja nemaldos, X paaudzes atvases, īstie hipiju bērni. Protam ēst, protam saprast mieru, sirsnību, cilvēcību, visu labo un jauko, bet mūs paralizē vecais labais, klasiskais ļaunums.
Es joprojām neesmu sapratis, ko ar to visu gribēju jums pateikt, bet tas noteikti nebija nekas svarīgs.