- par meitenēm
- 9/9/08 11:45 pm
-
Psc, es jau otro reizi pāris nedēļu laikā redzu sapni, kur mana beibe pamet mani kaut kāda nūģa dēļ. Nē, es nepārvērtēju sevi, jo abos sapņos šis cilvēks šķita gaužām nožēlojams. Un tas viss notiek tik spontāni, zūd pamats zem kājām, esmu tik izmisis, ka pat nevaru parunāt, iebilst, teikt savu pēdējo runu, kas visu kārtējo reizi izglābs. Pār nākotni pārklājas tumšs priekškars, un es pamostos.
Šajā ziņā es gribu būt meitene - nostāties kaila pie spoguļa, konstatēt "esmu neglīta" faktu, aptaustīt savas krūtis, ļaut rokām noslīdēt lejup. Pēkšņi iedomājos par saldējumu "Veldze". Vai arī limonādi.
Tomēr kaut kur dziļi sirdī jūtu, ka meitenes ir pilnīgi perverti radījumi, nodevīgas un ļaunas, bez morāles. Nehumānas - tas būtu īstais vārds. Un ne jau tāpēc, ka nav lasījušās apgaismes laika literatūru, bet gan tāpēc, ka viņas ir iedzimtais grēks - tumsas aizmetņi liedz pārstrādāt pašu ideju par humānismu. Bet tāpēc jau nevajag kļūt par geju, vai ne tā, veco zēn?
Dievs, laikam tāpēc es viņas mīlu.