- kalendārismi
- 7/4/08 03:33 pm
-
Izmisīgi spiežot D taustiņu (biju sajaucis ar S) ievēroju, ka tam, uzmirdzot ekrānā, piemīt lillīga nokrāsa.
Pirms brīža man piezvanīja vecmāmiņa un teica, ka es par maz ēdu - esmu izkāmējis un vispār izskatos nožēlojami (viņa nezina, ka esmu narkomāns). Es tomēr uzskatu, ka galvenā tēma šajā sarunā bija viņas pārsteigums - tā izjūta, kas pārņēma veco sievieti, kad viņa konstatēja, ka zemeņu traukā, kam līdzās bija novietots salātu trauks, viņa ir iegriezusi dilles. Tapēc arī D burts. Šī nesaprašanās ar diviem blakus esošiem vizuāli līdzīgajiem traukiem bija zvana patiesais iemesls, bet, domājot par cēloni, man labpatīkas sev uzsvērt, ka tā bija vecas kundzes vientulība, jo saruna izvērtās diezgan plaša, beigās pat sākām šķetināt par Āfrikas politsituāciju, kas izrādījās visai garlaicīga tēma, tāpēc aizbildinājos ar jaunu ienākošo zvanu (šeit jāpiebilst, ka man nācas viņai izskaidrot, kas ir ienākošs zvans un kā tas var notikt, ja jau līnija ir noslogota) un aprāvu mūsu mazo, telefonisko ģimeniskumu. Bet tas vēl nav viss - pēc mirkļa piezvanīja viņas māsa, kuru, šķiet, pēdējo reizi redzēju kaut kad pagājušajā milēniumā, un apsveica mani vārda dienā. Pieklājības dzīts, apvaicājos, kā viņiem iet, un te, nu, man nākas atzīt savu kļūdu. Viņas stāstījums bija tik psihodēlisks (īsti nesapratu, par ko, bet nelielam ieskatam minēšu atslēgas vārdus: siena, asmeņi, problēma), ka, tam beidzoties, vienīgais, ko es spēju izdvest, bija: "Stilīgi." (ar stieptām, uzsvērtām zilbju galotnēm). Tā, lūk, es pavadu savas dienas. Kā pavadi. Tu. Tās? Ahahah.