pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

Iz ulvs joku grāmatas "Paramilitāro veterānu atceres diena- Karnevāls"
7/29/04 07:45 pm
Tēvs savu mazo Ilzīti griež sev apkārt, spēcīgi turēdams viņas rokas, viņai spiedz, priecādamās par dzīvo karuseli. Tad tēvs Ilzīti sāk griezt aiz vienas rociņas un tā... neiztur, iznāk no 'eņģēm'. Tievā rociņa nedzīvi nokarājas gar meitenītes sāniem, protams, pavadījumā skanot Ilzītes nežēlīgajam, elpu aizraujošajam brēcienam. Tēvs panikā, apkārtējie ļaudis panikā, Ilzīte brēc.
Te no aizmugurējām rindām izslāj manāmi iereibis vīrs gados-IIWW veterāns un dēvē sevi Vaģiku. Viņš teicās bijis mediķis. Tēvs lūdz, lai šis momentā iestellē roku vietā. Ieraudzījis meitenīti, Vaģiks protams, momentā atceras ainas no Drēzdenes pierobežām- asiņainus un brutālus skatus, kur ievainotie lūdzas nāvi saviem biedriem, bet biedri, nebūdami pie pilna saprāta, nepalīdz viņiem. "Tās visas ir manas iedomas, tās visas ir manas iedomas, tās visas ir... iedomas?"
Tālāko nav vērts pieminēt... kaut gan, Vaģiks tuvākajam skatlogam izsita stiklu, un ar paprāvu gabalu nošņāpa Ilzītes tievo rociņu.
Karš, viņi saka, esot nežēlīgs, bet dzīve- vēl nežēlīgāka.
Current Music: Queens Of The Stone Age - Born To Hula
Current Mood: nav gulētas 30h