- 11/23/06 01:21 am
-
Melns šonakt sķērsoju brasas tiltu. Pretī nāk divas samērā neglītas kurmlēmas blondīnes, tā ap divdesmit, varbūt jau trīsdesmit. Abām sejas
neveselīgi kalsnas, iekritušām acīm, tumši ziliem riņķiem zem tām; viņas gan tādam izskatam neraksturīgi enerģiski sarunājās savā kluso valodā. Patiesībā runāja tā īsākā, kaut ko izmisīgi- tā vismaz man likās- centās pateikt otrai. TIK SMIEKLĪGI, es klusi ķiķinu, VIŅA TAČU NEKO NESAPROT VIŅA NEDZIRD TEVI MAUKA, sāku smieties skaļi. Visādi gaisīgi melni, tumši un ēnaini tēli lien augšup pa tilta balstiem un, ieķērušies tilta margās, šūpojas savā psihotiskajā bezrūpības garā. Viņas jau man ir garām, es varu to atļauties! Fantazēju, ka man patīk kurlmēmie, viņi nepārtraukti klusē, man tas tik ļoti patīk, ka izfantazēju visādus šausmīgi neķītrus seksus ar šiem kurlmēmajiem. Šīs sadzīviskās un ne tik sadzīviskās ainas man šķiet tik ļoti smieklīgas, ka es vairs nevaru. Nokāpju no tilta, šķērsoju to no apakšas. Apstājos, lai piesmēķētu, saņemos un neapraudos.