- miruši irākiešu bērniņi šobrīd guļ atkrituši islama sūdu bedrēs
- 9/26/06 12:00 am
-
Pa kaut kādu TV kanālu nupat rādīja dokumentālu filmu par puisīti, kas nekad nepieaugs. Īsumā - viņam ir kropls mugurkauls, un, gadiem ejot, viņš izskatīsies arvien amizantāk, kā arī zaudēs spēju staigāt.
Ieraugot kaut ko tādu, manī uzreiz iedegas ultraliberāļa liesmiņa. Ne jau nelaimīgā puikas dēļ, lai dievs svētī viņa dvēseli, bet gan visu televīzijas orgānu dēļ! Pirmkārt, es nenopeļu šo filmu kā tādu. No reitingu aspekta tā ir pat ļoti izdevusies, jo spēja piesaistīt manu traucēto uzmanību. Tātad par mērķauditoriju var uzskatīt jebkuru cilvēku.
Par filmas mērķi - runājot vienkāršiem vārdiem, tā radīta, lai izraisītu līdzjūtību pret kropļiem, kas paplašinātu viņu izredzes tikt pieņemtiem modernajā sabiedrībā. Ideja nav peļama, jo modernajam cilvēkam jābūt tolerantam pret dabas kļūdām. Kāpēc? Par to vēlāk. Šo toleranci masu mēdiji panāk visnotaļ brutālā, bet iedarbīgā veidā - rādot pretīgas attēlus. Kāpēc brutāli? Tāpēc, ka riebumā, kas mijas ar instinktīvu žēlumu, nav vietas cilvēciskai sapratnei! TV vienkārši izvaro nabaga cilvēka dzīvi. Viņam neviens nejautā: "Vai vēlies, lai tevi redz visa pasaule?" Vai arī uzpērk ar spīdīgiem sūdiem un medicīnu. Tā taču ir Amerika, vecīt, visu piesaukto iespēju zeme! Aizšauj uz Nevadas štatu, izpis kazino, izpis mauku, izpis prātu un savu septiņdesmito gadu ševiju ar hromētām maliņām un diskiem tik spožiem, ka tajos var redzēt tavu seju, tikai tādu, kas tevi māna, tādu, ko alksti saskatīt ikreiz, kad pieķer sevi izvairīgi spoguļodamies veikalu skatlogos un pēc tam noliedz sev to. Nē, saprotiet, viņam visas laicīgās pasaules baudas ir liegtas. Nu labi, tēvs sava dēla astoņpadsmitajā jubilejā nopirks viņam mauku, lai fiksi izpilda minetu un pazūd, no kurienes nākusi, bet tas viņam nav vajadzīgs, un varu derēt, ka viņš to nemaz negribēs. Tā vien šķiet, ka es vienīgais redzu šo spēcīgi motivēto potenciālu, ko savā kroplajā ķermenītī nes mazais zēns. Cilvēks, kas neredz, dzird. Cilvēks, kas nestaigā, domā! Šeit nav vietas komentāriem. Kropls cilvēkbērns, kas aug regresīvā sabiedrībā, ir nolemts. Un šo nolemtību viņā iedvešam mēs, žēlsirdīgie un garā kroplie, masu mēdiju motivēti. Visa pasaule ir pie cilvēka kājām, tikai mēs izduram viņa acis.