- 6/23/06 05:49 am
-
Kas var būt vēl neatkarīgāk (lasīt: indie) par skriešanu naktī!? Pa mirušajiem Bolderājas līdzenumiem! Vienam pašam! Pleijerim dārdinot tīru aizlaiku (80'/90') indie!
Bet, ja nopietni, es trenējos skrējienam ap pasauli. Saprotams, nepilni trīs ar pus kilometri ir tīrās blēņas salīdzinājumā ar pasaules plašumiem, bet šeit es vēlētos piesaukt kaut ko no dzenbudisma vai džedajiem, vai pat savas mātes vārdus, viņa vai kāds no vadošo garīgo skolu līderiem reiz teica viedus vārdus par tēmu "jāsāk ar mazumiņu, nevar gribēt visu uzreiz", nu jūs jau noteikti sapratāt, par ko runāju, jo šī taču ir viena no tām lietām, ar ko piedzimst, šī apziņa, šī cilvēciskā.
Par naksnīgo aktivitāti. Nekad nebiju domājis, ka skriet ir tik, atļaušos teikt, jautri, jo īsti nevaru atrast to vārdu, kas precīz... nē, pareizāk!, jā, pareizāk raksturotu skriešanas procesa baudu, un ne tikai procesa - gala rezultāts, ievelkoties mājās, ir vēl tīkamāks par pašu skriešanu. Iemet mitrās drēbes stūrī un, kājām ķeroties vienai aiz otras, atkrīti pret duškabīnes sienu, nu labi, varbūt mazliet dramatizēju, bet citādāk es nespēju paust sajūsmu par savu mazo nakts prieciņu.
Šīs trīs naktis mani pavadīja mans uzticamais mobilais telefons un tā hronometrs, kas parasti tiek izslēgts ap piecpadsmito, varbūt divdesmito minūti, vislielākais paldies jāsaka nakts viesiem, četriem puikām, kas atceļojuši laikā no ASV, lai, man skrienot, uzturētu lauztu ritmu un palīdzētu nevienmērīgi elpot. Kaut gan es parasti klausos dziesmas, kurās ir vairāk, kā saka, gaļas un draiva, tās ir mazāk lauztas. Draivs ir skaļāks par vides skaņām, kas gluži kā cilvēki nomāc mani skriešanas procesā.
Skriešu katru nakti, kad atradīšos mājās. Un tikai šovasar, protams.
Kāpēc es tā daru? Tas ir sasodīti jautri, un man ir pamatīgi sapists režīms, kas noved pie bezjēdzīgas nekā-nedarīšanas, pat lasīt rītos negribas!
Piepist skrējienu apkārt pasaulei, vara mūzikai un bezjēdzībai!
Lūk, mans ierastais, 3 reizes noskrietais rītausmas maršuts.