- 8/5/26 12:58 am
-
P.S. rekur tev būs tulkojums
Esam iegājuši hiper-solipsistiskas* intimitātes laikmetā, kurā ekrāns mūs nesavieno ar Otro, bet tikai atspoguļo mūsu pašu uzpūsto sevis izjūtu. Mīlestība vairs nav eksternalizācijas vai ievainojamības akts, bet gan prasība pēc ārēja savas iedzimtās "īpašības" apstiprinājuma.
Romantiskās attiecības ir pāraugušas performatīvā sevis absorbēšanā. Algoritmiskas kurācijas vadīti, indivīdi tuvojas mīlestībai ar nenopelnītu tiesību apziņu: pārliecību, ka tikai viņu klātbūtne ir balva, kas neprasa nekādu berzi, nekādu piepūli un nekādu kompromisu.
Tas ir algoritmiski inducēta egocentrisma laikmets. Cilvēki vairs neiesaistās Otrā haotiskā realitātē; viņi dzīvo digitālā panoptikā**, kur viņi ir gan galvenais varonis, gan vienīgā auditorija, sagaidot, ka mīlestība tiks piegādāta kā pielāgota plūsma.
Attiecību piepūli esam aizstājuši ar nenopelnītu tiesību apziņu. Intimitāte vairs netiek veidota ar kopīgu darbu, bet gan tiek sagaidīta kā iedzimtas tiesības — trofeja par vienkāršu eksistenci savā pašpasludinātajā nozīmīgumā.