- 5/2/26 01:36 am
-
Es teiktu, ka man mūzikā interesē ļoti daudz kas. Dažreiz man mūzika var būt kaut kādas nesaistītas skaņas rezonanse telpā, piemēram, šis manas grupasbiedreens ieraksts. Tā nav mūzika, tas ir viena indivīda konkrētas pieredzes imprints https://eleonorakampe.bandcamp.com/albu
m/balss-un-rezonanse (iesaku vnk uzlikt fonā un atstāt - to grūti uzrtvert ar 1. acs uzmetienu)
Tā nav mūzika, ko es klausos, bet gan pieredze. Ko es ne vienmēr alkstu, bet atsevišķos maindsetos - jā.
Runājot par šo trako ģitāristu, man viņš interesē kā absolūti autentisks tēls ārpus laika - cilvēks, kurš izgatavoja pats savas ģitāras, kuram bija pašam pilnīgi sava realitāte, paralēls trips. Spēju augsti cienīt šādus tēlus, jo viņi izgaismo to mūzikas ceļu, kas man vienmēr ir bijis tuvs - mūzika kā skaņas, to kopumu, vides, dažādu skaņu grupēšanas izpratņu (pentatonikas, gammas, vai, teiksim, 24 tet skaņojuma sistēma, kur pustoņi iegūst iespēju tikt sadalīti uz 2 - līdz ar to ir spēlējami ceturtdaļtoņi, un tas rietumu mūzikā ir kas pilnīgi svaigs, tāpēc Montreālas Angīna - 2 džeki, kuri tajos puantīlisma inspirētajos tērpos spēlē miktoronālu psihodēlisko brīvā roka garu; gan jau būsi ievērojis interneta buzz par viņiem).
Un tad man mūzika arī ir klasiskā, džezs, akadēmika - viss tas, kas prasa mūža ziedošanos. Es tādu mūziku arī nenormāli mīlu.
Taču mans ceļš jau kopš paša sākuma man bija skaidrs - es šeit esmu, lai sintezētu. Lai saliktu kopā, iespējams, no 1. acs uzmetiena nesaliekamo. Kaut gan ko es te daru - cenšos definēt sevi, haha, absurds kaut kāds. Es esmu ļoti atvērts savā mūzikas spēlē - labprāt spēlētu arī džezu, progroku, sazinko tur vēl, taču vēsturiski esmu nācis np eksperimentālās/pagrīdes vides, ko joprojām ļoti mīlu, tāpēc joprojām fokuss uz nepieradinātu mūziku.
Šobrīd esmuj pārfokusējies no basista būšanas uz ģitārista būšanu un savas grupas organizēšanu. Jūtos tam nobriedis. Vēl gan jāiegulda daudz darbs. Īstais laiks ir tagad.