- 12/15/05 04:15 pm
-
Šaura spektra situācijās.
Iedomājies situāciju, ka esi baigi sanervozējies un sabēdājies par kādu problēmu, teiksim, tev nomiris kaķīts. Brīdī, kad sēdi pie loga un tukšām acīm vēro pelēko ainavu, ļaujot domām plūst no nebūtības līdz kaķēnam un atpakaļ, tev piezvana tavs labākais draugs un cenšas noskaidrot, kur tu esi pazudis. Viņš apgalvo, ka
tu izklausies bēdīgs, tu to, protams, noliedz, teikdams, ka viņš tevi ir pamodinājis, ka tu neesi ilgi gulējis. Tad tu beidzot saņemies, pārvari sevi un izstāsti viņam visu. Pēc īsa klusuma brīža viņš iejūtīgi atbild, ka saprot, kā tu jūties, jo viņam, redz, pirms neielga laika nomira divdesmit pieci kaķēni.
Dabiski, tev nākas justies vēl sliktāk, jo tavs draugs visu ir labi pārdzīvojis un pat uz nevienu brīdi nebija nozudis no scēnas, nevienam nebija ne jausmas, ka kas tāds ar viņu ar atgadījies.
Viņa līdzjūtība un sapratne bija kā savdabīgs nosodījums tev par to, ka esi vājš. Vēl spēcīgāk - vājāks.