- 12/14/05 11:38 pm
-
Visinteresantākais ir fakts, ka neblefoju. Ar pasīvu un neapzinātu, bet spēcīgu pašsuģestijas metodi, biju iekalis sev to ideoloģiju. Un neliekuļojot varu teikt, ka akli ticēju tai. Akli, bet patiesi. Man pilnīgi vienaldzīgi bija citi līdzīgi domājošie un viņu darbi. Piemēram, Nīče. Neesmu lasījis viņu, ceru, ka saņemšos. Vienreiz pirms narkotiku lietošanas pašķirstīju antikristu, ļoti kaitināja maniere, kādā man tiek pasniegtas idejas, domas. Tā man šķita pārspīlēti despotiska (nenoliedzu, ka viņam nepiestāv; tas, protams, ir viņa stils un tā, un tā, bet runa jau ir par manu nabaga sirsniņu). Precīzāk negribu izteikties, jo šajā ziņā esmu piesardzīgi pedantisks, cenšos (tiešām!) nekāpt sev pagaidām svešos lauciņos un kļūt par pseidointelektuālu diletantu (pašlaik esmu vienkārši diletants). Protams, pilnībā nenoliedzu, ka man nepatīk. Idejas (tās taču visi modernie jaunieši zina kā tēvereizi) priekš tā laika jau nebūt nav sliktas, tās ir interesnas, visai utopiskas (kļūstu banāls, piedodiet). Un jā, dažreiz jau man tomēr patīk, ka mani normāli, metaforiski paņem dirsā.