- īss pēdējo mēnešu apskats
- 5/22/23 01:01 am
-
Kopumā universitātē iet apmierinoši. Gatavojos otrajam administratīvā procesa kontroldarbam, kas būs rīt 16.30. Nevaru sagaidīt nākošo pavasari, kad būs garām visi priekšmeti un kursa darbs, lai varētu uzrakstīt bakalaura darbu un noslēgt šo pārāk ilgo posmu.
Cibā iegriežos bieži, taču izmantoju to vairāk saviem pierakstiem. Varbūt reizi nedēļā ieeju draugu listē, leitestus kopš šizofrēniķa uzvaras gājiena aiztikt negribas. Sliktas asociācijas.
Kopš marta cenšos vismaz divreiz nedēļā apmeklēt trenažieru zāli (sanāk diezgan labi). Nepilnos 3 mēnešos esmu ieguvis diezgan maskulīnu muskuļu definīciju. Jāpiestrādā vēl pie vēdera un kājām. Mugura in progress. Bet par to nav stāsts. Es jūtos dzīvē nesalīdzināmi labāk un pārliecinātāk, mana atmiņa un runasspējas ir uzlabojušās. Manuprāt, tas ir patētiski, ka cilvēks nav spējīgs apmeklēt zāli, uzstājot, ka viņam nepatīk tā publika. Kāda publika? Tur iet visi - resnie, dumjie, skaistie, vidējie, tievie. Tur iet cilvēki, kuri lietas labā kaut ko vēlas darīt nevis kurnēt uz savas aizspriedumainās, smalkās dirsas.
Kopš atkal studēju un trenējos, manī ir pieaudzis nepatikas apjoms pret cilvēkiem, kuru argumenti par kaut kā neizdarīšanu man vienmēr šķituši gaužām nožēlojami un balstīti nevis patiesā spēju apcerējumā, bet emocijās. Var teikt, ka es vairāk trigerojos no citu neizdarības un slinkuma. Priecātos, ja mani tikpat triggerotu paša neizdarība. Jo tā joprojām ir prevalenta vienība, kas grauž mani.
Potenciāla neapzināšana un neīstenošana ir ne tikai noziegums pašam pret sevi, bet sev mīļajiem un tuvajiem.
Uz neredzēšanos.