- Par J.Simanoviča 3. albuma prezentācijas koncertu
- 2/16/23 12:35 pm
-
Neesmu runājis par to ar citiem, atskaitot ar savu draudzeni, kura jutās tāpat. Bet man nez kāpēc šķiet, ka mums vienīgajam 3. J.Simanoviča soloalbuma prezentācijas koncerts šķita viduvējs (6/10). Nav tā, ka es vēlētos kādu konvertēt par savas domas piekritēju, bet man liekas, ka būtu labi, ja es dalītos savās pārdomās. Ka tas būtu godīgi pret mūziku, kuru mīlu. Saprotams, tā ir autora izvēle - spēlēt šādi. Tā kā manī mīt zināma mīlestība pret autoru un mūziku, apelēju pie mīlestības izraisītas pārspīlētas emocionālas reakcijas, kas man liek paust savas domas.
Baznīcā noskaņot rokgrupas instrumentu kopumu nav viegli. Gandrīz katras dziesmas skaļākajās vietās dzirdēju tādu pieklusinātu mic feedback pīkstoņu. Nezinu, kas tā bija par frekvenci, taču tā mani nepārtraukti izsita no spējas iedziļināties un izbaudīt. Tāpēc bija grūti uztvert koncertu kā vienotu, plūstošu pieredzi. Grūti saprast cēloni, neesot spēlējušam vai skaņojušam to koncertu.
"Viesmūziķi izskatījās nogarlaikoti," varbūt nebūtu labākie vārdi, ar kuriem turpināt šo savu, atļaušos, emocionālo izvirdumu, jo es tomēr vairāk cenšos koncentrēties uz mūziku, taču tā kā koncerts ir vizuāli reprezentatīvs pasākums, manuprāt, izskatīties tā, it kā vēlētos ātrāk pazust no turienes, ir mazliet antiklimaktiski. Tai pat laikā varētu apelēt pie koncepta par kūtrajiem, sociāli neveiklajiem indīroka "jauniešiem", taču 3 no viņiem dzīvē man ir pazīstami un nav īpaši neveikli. Jurim piestāv sociālais neveiklums, jo tur ir acīmredzams pretnostatījums starp zemo, stabilo, monolītisko balsi, taču pārējiem tas īpaši nepiestāvēja. Runājot par pretnostatījuma ideju mākslā, tieši tāpēc es, piemēram, nespēju baudīt dziesmas Jurītis ierakstu, jo, kad tādu deminutīvu tekstu dzied sievietes balss (pie tam tāda puiciska, neklasiska), tad tas ir uzreiz kā tādā bērnu pasakā - uķi ķuķi. Zūd burvīgais zemās balss un naivisma pretnostatījums.
Instrumentācijas, ko pienesa Jura biedri, nešķita esenciālas - nebija tāda kopsaucēja, tās izjūtas, kad tu dzirdi, ka, jā, jaunās instrumentācijas patiesi ir atdarījušas Jura muzikalitāti "vaļā", viņa dziesmas skan labāk, ka viņa mūzikai ir papildus tikpat iespaida ziņā līdzvērtīga dimensija, ko tagad varam izbaudīt. Es būtu priecīgs, ja justos pretēji, proti, ja man šķistu, ka šīs papildus instrumentācijas būtu vērtība - goda vārds, nav nekas pret Bērnības Milicija lite skaņu (kas rodas, kad Jura 4 akordu piedziedājumus pavada tamlīdzīgas instrumentācijas).
Maza atkāpe - bija vietas, kur Adriana bungas vai ģitāra kopā ar visu izklausījās labi. Ļoti patika abu ģitāru saspēle divu skaņdarbu beigās. Arī basa spēle vairākums diesmu bija ok, bet tonāli Firebird kaut kā nešķita labi iegulstamies tajā mūzikā; dažās dziesmās gan šķita par daudz lieku uzsvaru, kas mūzikai piešķīra pavisam citu nokrāsu un pulsu - tur gan nezinu, vai komponista vai instrumentālista lēmums. Par taustiņiem pa lielam varu teikt, ka tie piestāveja, jo minimāli un tonāli atbilstoši.
Par 2. vokālu (ko izpilda maestro sisrsniņa Līga), uz kā balstās daudzas jaunā albuma dziesmas. Jāatzīst, es vēl neesmu kārtīgi iedziļinājies visās albuma dziesmās ar to, jo man jāpārvar šis aizspriedums, pirmkārt, pret nepieradinātiem sieviešu vokāliem, otrkārt, pret ideju, ka Jura būtība muzikāli tiek dekonstruēta ar maigu, manuprāt, šoreiz nedaudz par banālu indiepop sievišķīgumu. Bet tā nav mūzikas, Jura vai Līgas problēma - tā ir mana problēma, ka man tāda mūzika apriori neuzrunā un tas ir jautājums par manu spēju atbrīvoties no aizspriedumiem, lai piekļūtu potenciāli izcilai (?) mūzikai.
Katrā ziņa man prieks, ka Juris nebaidās šādi eksperimentēt. Un es saprotu arī šo izvēli - aizvadīt prezentāciju šādi. Tīri, lai būtu interesantāk. Bet mans pēdējo gadu mīļākais Jura koncis vienmēr būs 2022.g vasaras beigu Alīses iela koncis, zem Torņa. Tur bija perfektais Jura setaps - ģitāra, bungmašīna/sempleris un balss (aizspriedumi atkal runā!).