January 22nd, 2019

• Kurts un Es
• 1/22/19 08:02 pm

• Man šķiet, ka es kaut cik saprotu, kā Kurts jutās savos pēdējos dzīves gados. Un arī ka labi saprotu, kāds viņš bija kā personība. Un kā tas negatīvi ietekmēja viņa profesionālo darbību. Spriežot pēc visām tām intervijām, videomateriāliem ar viņu, grāmatām, kas sarakstītas par viņu (no kurām esmu lasījis tikai 1, kā nosaukumu neatceros) un, galvenais, zemāk esošās suicīda vēstules, man labpatīkas uzskatīt, ka mēs esam baisi līdzīgi emocionāli-jutīgajā. Ļaujiet man paskaidrot.
  

  Kurts uzskatīja, ka ir pārāk empātisks un emocionāls, taču reizē, esot noguris no nepārtrauktās tūrēšanas/spēlēšanas un visām tām substancēm, kas nepieciešamas, lai tam izietu cauri, viņš nespēja vairs izbaudīt savu dzīvi, savu mūziku, savus kārtējā koncerta aurojošos fanus, kas, attiecīgi, viņam lika justies vēl sliktāk. Vainīgam. Jo, spriežot pēc pieejamās informācijas, viņš patiesi mīlēja cilvēkus, bet nicināja visu neīsto, uzspēlēto. Un, vienkārši izsakoties, tāpēc Kurts nevēlējās smaidīt visu priekšā, kamēr viņa krūtīs mita ciešanās sažņaugta sirsniņa. Un tā viņš, maldīgi sapratis, ka atpakaļ uz jušanu un dzīves-kāda-tā-bija-agrāk baudīšanu nav nekāda ceļa, viņš darīja sev galu.
  

  Kāpēc uzskatu, ka viņš maldījās, darot sev galu? Vispirms es pastāstīšu mazliet par iemesliem, kāpēc man šķiet, ka es viņu saprotu un ka vispār esam sasodīti līdzīgi.
  

  Izskatās, ka viņš tāpat, kā es, nebija iemācījies sadzīvot ar savu šķietamo empātiju un kretīnisko spēju just pārāk daudz. Kretīnisko? Jā, ja tu kaut ko nespēj kontrolēt, tad parasti tev izveidojas riebums pret šo elementu. Tāds cilvēks pārāk labi (varētu teikt "slimīgi labi") pamana visus sīkumus lietās, dažādās situācijās un cilvēkos - bez aizspriedumiem tiek uztverts viss to nesvarīgais, mazišķais, klaji pretīgais. Un tad tas viss tiek nodots detalizētai, sīkumainai analīzei. Un tās visas piedzīvotās negatīvās situācijās, dzirdētie pārmetumi un aizrādījumi, viņu paustā mīmika - tas viss, kas citu prātos parasti neuzkavējas ilgāk par pāris mirkļiem vai minūtēm, vai varbūt stundām, šī cilvēka neveselīgajā prātā katru reizi veiks tādu kā nelielu revolūciju, ik reizi izaicinot šī cilvēka būtību un ideoloģiju, pārbaudot tās noturīgumu un pamatotību. Kā arī uzkavēsies tur daudz ilgāk. Tas viss ar nosacījumu, ja cilvēks nav centies dzīves laikā atrast kādu veidu, kā atbrīvoties vai vismaz kā neciest no šiem it kā esenciālajiem personību definējošajiem elementiem. Viņš nebija. Es? Ar mani tomēr ir mazliet citādāk, jo, lai arī šajā ziņā esam ļoti līdzīgi, man laikam tomēr piemīt tāda kā iedzimta ticība labajam. Ticība tam, ka, ja es lietā x ieguldu laiku un darbu, tad lieta x mani gandarīs. Un šī vienkārša formula postulē ideju, ka viss ir manās rokās. Ka viss ir izdarāms. Ka viss ir apgūstams. Ka viss ir saprotams. Un pāri visam galvenais jautājums ir - vai tas tev ir nepieciešams? Lai vai kā, tomēr vissvarīgākais elements, kas man ļāvis saglabāt veselo saprātu un nedarīt sev galu, ir vienatne (atpūta no citiem, nodošanās tikai savām savtīgajām, triviālajām interesēm).
  
  Redziet, patiesībā jau Kurta situācija nav salīdzināma nedz ar manu, nedz tavu situāciju. Tur ir citi nosacījumi. Mēs patiesībā nemaz nespēj iedomāties, kā tas ir - dzīvot tādu dzīvi, kāda pēdējos gados bija viņam. Tā ir dzīve ātrājā līnijā (jā, runāju par nepārtraukto tūrēšanu/nebūšanu mierā, vienatnē). Un tajā sadegt ir daudz vieglāk, nekā šajā mierīgajā eksistencē, ko baudam mēs. Jā, man ir maz ticības, ka Kurtam nozīmīgākajos personības definēšanās dzīves posmos bija pietiekoši daudz laiks pašam ar sevi un ar citiem viediem, dzīvesgudriem indivīdiem (vai attiecīgu literatūru).
  
  Sanāca vairāk par viņu, nevis sevi, taču tas arī der.
  

  ( Kobeina pirmssuicīda vēstule )

• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• Ž live @ Aptieka 02.01.19
• 1/22/19 10:00 pm
• Beidzot publiskojām atlikušās dziesmas no Aptiekas koncerta. Behold, Tomiņš, Inga, Grass, Varat Cerēt un visbeidzot jau dzirdētā Zaķīts.
  
  
  
  Patiesībā milzu prieks par to, kā tas viss beigās izdevās. Vispār izcili spontāni sanāca - es ar rkktzd sarakstījos par notikumu dokumentēšanu kino manierē, kaut kā aizdomājos par to, ka varētu dokumentēt šo koncertu, ņemot vērā tā nozīmīgumu (pēdējā iespēja uzspēlēt "Aptiekas" pirmspēdējā pastāvēšanas nedēļā), pastāstīju par grupas plānu izmantot vairākas gopro kameras, taču Kārlis man ieteica pavaicāt Matīsam S., vai viņš gadījumā nevēlas to nofilmēt (ar kvalitatīvu aparātu). Tas tika izdarīts, un Kārlim bija taisnība par Matīsa ieinteresētību. Un tad uzreiz tika vaicāts mūsu rezidentālajam sound guy Gatim K., vai viņš varēs pie reizes arī ierakstīt šo koncertu (viņš parasti pilda skaņotāja/pultsvīra funkciju, ieraksti nav viņa specialitāte, taču izklausās, ka ir). Mierīgi. Abi kungi ir savu nozaru profesionāļi, kuri ar to pelna maizīti (ja jums kādreiz vajag video guy vai sound guy pakalpojumus - iedošu kontaktus). Jāpiebilst, ka šo ierakstu gadījumā viss notika amatieriskā manierē, ja runājam par kapitāla esamību jeb neesamību, kā šajā gadījumā.
  
  
  
  Tā, nu, koncerts tika gan nofilmēts (neaizmirsām par gopro, kuri tomēr sniedz unikālus leņķus), gan ierakstīts pārsteidzoši kvalitatīvā manierē. Es nemācēšu teikt, kas, atskaitot laptopu, tika izmantots, lai veiktu šo ierakstu, bet, cik saskatīju, tas bija reks (rack) ar 3-5 ierīcēm, no kurām viena vai pāris noteikti bija kompresori. Mēs jau pateicām paldies Gatim un Matīsam, taču sapratu, ka jāpasaka paldies arī Kārlim par rekomendāciju, jo tas tomēr nebūtu tas, ja šis koncerts tapu ierakstīts uz 3 gopro, bez frontālās good quality kameras. Plus, vēl pro montāža. Un visbeidzot - paldies Kristapam par aizgājušajām ballītēm. Visu cieņu, visu cieņu.
  
• 4 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 1/22/19 10:31 pm
• Starp citu, 22. februārī spēlēsim kopā ar grupu X "Republikā". Visiem patīk grupa X pamatotu iemeslu dēļ, hehe! Gaidam, kad Republika izziņos pasākumu, tad metīsim nost mistērijas plīvuru.
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko