Man šķiet, ka es kaut cik saprotu, kā Kurts jutās savos pēdējos dzīves gados. Un arī ka labi saprotu, kāds viņš bija kā personība. Un kā tas negatīvi ietekmēja viņa profesionālo darbību. Spriežot pēc visām tām intervijām, videomateriāliem ar viņu, grāmatām, kas sarakstītas par viņu (no kurām esmu lasījis tikai 1, kā nosaukumu neatceros) un, galvenais, zemāk esošās suicīda vēstules, man labpatīkas uzskatīt, ka mēs esam baisi līdzīgi emocionāli-jutīgajā. Ļaujiet man paskaidrot.

Kurts uzskatīja, ka ir pārāk empātisks un emocionāls, taču reizē, esot noguris no nepārtrauktās tūrēšanas/spēlēšanas un visām tām substancēm, kas nepieciešamas, lai tam izietu cauri, viņš nespēja vairs izbaudīt savu dzīvi, savu mūziku, savus kārtējā koncerta aurojošos fanus, kas, attiecīgi, viņam lika justies vēl sliktāk. Vainīgam. Jo, spriežot pēc pieejamās informācijas, viņš patiesi mīlēja cilvēkus, bet nicināja visu neīsto, uzspēlēto. Un, vienkārši izsakoties, tāpēc Kurts nevēlējās smaidīt visu priekšā, kamēr viņa krūtīs mita ciešanās sažņaugta sirsniņa. Un tā viņš, maldīgi sapratis, ka atpakaļ uz jušanu un dzīves-kāda-tā-bija-agrāk baudīšanu nav nekāda ceļa, viņš darīja sev galu.

Kāpēc uzskatu, ka viņš maldījās, darot sev galu? Vispirms es pastāstīšu mazliet par iemesliem, kāpēc man šķiet, ka es viņu saprotu un ka vispār esam sasodīti līdzīgi.

Izskatās, ka viņš tāpat, kā es, nebija iemācījies sadzīvot ar savu šķietamo empātiju un kretīnisko spēju just pārāk daudz. Kretīnisko? Jā, ja tu kaut ko nespēj kontrolēt, tad parasti tev izveidojas riebums pret šo elementu. Tāds cilvēks pārāk labi (varētu teikt "slimīgi labi") pamana visus sīkumus lietās, dažādās situācijās un cilvēkos - bez aizspriedumiem tiek uztverts viss to nesvarīgais, mazišķais, klaji pretīgais. Un tad tas viss tiek nodots detalizētai, sīkumainai analīzei. Un tās visas piedzīvotās negatīvās situācijās, dzirdētie pārmetumi un aizrādījumi, viņu paustā mīmika - tas viss, kas citu prātos parasti neuzkavējas ilgāk par pāris mirkļiem vai minūtēm, vai varbūt stundām, šī cilvēka neveselīgajā prātā katru reizi veiks tādu kā nelielu revolūciju, ik reizi izaicinot šī cilvēka būtību un ideoloģiju, pārbaudot tās noturīgumu un pamatotību. Kā arī uzkavēsies tur daudz ilgāk. Tas viss ar nosacījumu, ja cilvēks nav centies dzīves laikā atrast kādu veidu, kā atbrīvoties vai vismaz kā neciest no šiem it kā esenciālajiem personību definējošajiem elementiem. Viņš nebija. Es? Ar mani tomēr ir mazliet citādāk, jo, lai arī šajā ziņā esam ļoti līdzīgi, man laikam tomēr piemīt tāda kā iedzimta ticība labajam. Ticība tam, ka, ja es lietā x ieguldu laiku un darbu, tad lieta x mani gandarīs. Un šī vienkārša formula postulē ideju, ka viss ir manās rokās. Ka viss ir izdarāms. Ka viss ir apgūstams. Ka viss ir saprotams. Un pāri visam galvenais jautājums ir - vai tas tev ir nepieciešams? Lai vai kā, tomēr vissvarīgākais elements, kas man ļāvis saglabāt veselo saprātu un nedarīt sev galu, ir vienatne (atpūta no citiem, nodošanās tikai savām savtīgajām, triviālajām interesēm).

Redziet, patiesībā jau Kurta situācija nav salīdzināma nedz ar manu, nedz tavu situāciju. Tur ir citi nosacījumi. Mēs patiesībā nemaz nespēj iedomāties, kā tas ir - dzīvot tādu dzīvi, kāda pēdējos gados bija viņam. Tā ir dzīve ātrājā līnijā (jā, runāju par nepārtraukto tūrēšanu/nebūšanu mierā, vienatnē). Un tajā sadegt ir daudz vieglāk, nekā šajā mierīgajā eksistencē, ko baudam mēs. Jā, man ir maz ticības, ka Kurtam nozīmīgākajos personības definēšanās dzīves posmos bija pietiekoši daudz laiks pašam ar sevi un ar citiem viediem, dzīvesgudriem indivīdiem (vai attiecīgu literatūru).

Sanāca vairāk par viņu, nevis sevi, taču tas arī der.

To Boddah

Speaking from the tongue of an experienced simpleton who obviously would rather be an emasculated, infantile complain-ee. This note should be pretty easy to understand.

All the warnings from the punk rock 101 courses over the years, since my first introduction to the, shall we say, ethics involved with independence and the embracement of your community has proven to be very true. I haven't felt the excitement of listening to as well as creating music along with reading and writing for too many years now. I feel guity beyond words about these things.

For example when we're back stage and the lights go out and the manic roar of the crowds begins., it doesn't affect me the way in which it did for Freddie Mercury, who seemed to love, relish in the the love and adoration from the crowd which is something I totally admire and envy. The fact is, I can't fool you, any one of you. It simply isn't fair to you or me. The worst crime I can think of would be to rip people off by faking it and pretending as if I'm having 100% fun. Sometimes I feel as if I should have a punch-in time clock before I walk out on stage. I've tried everything within my power to appreciate it (and I do,God, believe me I do, but it's not enough). I appreciate the fact that I and we have affected and entertained a lot of people. It must be one of those narcissists who only appreciate things when they're gone. I'm too sensitive. I need to be slightly numb in order to regain the enthusiasms I once had as a child.

On our last 3 tours, I've had a much better appreciation for all the people I've known personally, and as fans of our music, but I still can't get over the frustration, the guilt and empathy I have for everyone. There's good in all of us and I think I simply love people too much, so much that it makes me feel too fucking sad. The sad little, sensitive, unappreciative, Pisces, Jesus man. Why don't you just enjoy it? I don't know!

I have a goddess of a wife who sweats ambition and empathy and a daughter who reminds me too much of what i used to be, full of love and joy, kissing every person she meets because everyone is good and will do her no harm. And that terrifies me to the point to where I can barely function. I can't stand the thought of Frances becoming the miserable, self-destructive, death rocker that I've become.

I have it good, very good, and I'm grateful, but since the age of seven, I've become hateful towards all humans in general. Only because it seems so easy for people to get along that have empathy. Only because I love and feel sorry for people too much I guess.

Thank you all from the pit of my burning, nauseous stomach for your letters and concern during the past years. I'm too much of an erratic, moody baby! I don't have the passion anymore, and so remember, it's better to burn out than to fade away.

Peace, love, empathy.
Kurt Cobain

Frances and Courtney, I'll be at your alter.
Please keep going Courtney, for Frances.
For her life, which will be so much happier without me.

I LOVE YOU, I LOVE YOU!