pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis - December 30th, 2018
December 30th, 2018
12/30/18 11:50 am
Māju basģitāra ir frankenšteins stīgu ziņā. Šobrīd tā ir apauta ar stīgām no 3 dažādiem komplektiem. Viena DR Lorider, divas DR HIbeam, ceturtā ir DR Lorider niķelētā. Bet pats krutākais, ka abas resnākās (E un A) ir standarta E stīgas. Tāpēc defaultais skaņojums ir standarts, tik visas stīgas par toni zemāk. Ko lai saka, esmu tādā tīksmē par toņiem un partijām, ko sanāk izspiest no šīs konfigurācijas, ka plānoju kādā nākotnes mēģī paeksperimentēt ar visu stīgu nolaišanu par toni throughout the whole band. Partijas, kas skan sūdīgi uz standart tuning, atveras un dzīvo šajā tuningā.
Man ir savdabīgs netikums. Kad ir pacilāts garīgais (tas ir bieži, ņemot vērā nediagnosticēto bipolārismu, he), tad mēdzu tuvākajiem cilvēkiem rakstīt ziņas (sms, what's up aplikācija, random interwebz messenger) lauzītā latviešu valodā. "Iskatās, aiskriešu, tuolete". Laikam brīžiem patīk tīksmināties par to, cik stulbs spēju būt (hello, 90% no manas cibas ir par šo tēmu), jo ikdienā esmu tāds sasodīts gudrītis. Jā, cilvēkiem mēdzu norādīt, ka manai šķietmajai erudīcijai ar viedumu/gudrumu nav nekāda sakara. Taču, jāatzīst, man labpatīkas, ka mani uztver par gudrāku, nekā esmu (lai gan parasti, triviālajās situācijās/komunikācijā, ir pretēji).
Pirms sāku - atvainojos visiem, kuri jutīsies aizskarti, lasot šo rakstu. Uzskatu, ka kādam tas viss bija jāietērpj vārdos latviešu valodā un jāiemet plašajās interneta ārēs.
Centīšos būt lakonisks, jo raksta būtība neprasa lieku daiļrunību. Tātad, kamēr neizmirs visi tie cilvēki, kuri ir dzimuši un auguši PSRS un, viņiem neapzinoties, ir indoktrinēt tā laika domāšanas manierē un vispār izpratnē par realitāti, tikmēr Latvijā būs dirsā. Labi, uzskatāmības labad precizēsim - runāju par tiem cilvēkiem, kuriem ir izteikta "baby boomer" paaudzes mentalitāte. Kas tā ir? Lasot šo rakstu tālāk, tas taps secināms.
Dzelteno portālu un interneta humora vietņu izķengātie mileniāļi un Z paaudze (cilvēki, kuri dzimuši 1994.g vai vēlāk) jeb, kā jokojoties internetā mēdz teikt, generation Zyklon-B, izsakoties vienkārši un mazliet poētiski, ir vienīgie gaismas nesēji, uz kuru pleciem gulstas Latvijas un Pasaules izaugsme un labklājība.
Iepriekšējā posta sakarā, uzskatu, ka mums vēl kaut kā jāizvelk kādi 30-50 gadi, lai varētu justies kaut cik droši, ka starp "mums" vairākums būs auguši vidē, kur cilvēki ir spējīgi izjust cits cita sāpi un prieku. Un tāpēc, iespējams, mēs tiešām varētu virzīties pretī citādākai izpratnei par lietām. Es un daudzi mani vienaudži vienkārši nejūtamies normāli šajā "pusmūžu un labākos gadus pavadi strādājot 5 dienas nedēļā amatā, kas nebūt nesaista tevi- pusmūžu ziedot vienībai, kurai nospļauties par tavu eksistenci". Protams, var jau apgalvot, ka visi cilvēki vienmēr ir jutušies ne-normāi, dzīvi iekārtojot ap savu amatu, bet tā nav tiesa. Mūsdienu darba specifika nav salīdzināma ar to, kas bija pirms industriālās revolūcijas . Vairums mūsdienu darbi (mazāk atalgotie) ir robotu cienīgi.
Es apzinos, ka esošā pasaule un sistēma nespētu funkcionēt, ja visi strādātu tik tādos darbos, kuri viņiem patīk un interesē. Taču strauji pieaugošā robotizācija un AI tech attīstība liecina par to, ka nākotnē nebūs nepieciešamība pēc meanial task darītāju ordām (piem., sētniekiem, krāvējiem, šoferiem). Līdz ar to uzskatu, ka ir apātiski šobrīd domāt, ka nākotne iekrāsojama vienīgi pelēkos toņos.